| [ |
mood |
| |
izteikti paškritisks |
] |
| [ |
music |
| |
SoundArcade - Taste And Forgive |
] |
Mans pasniedzējs, lai gan igauņu izcelsmes, tomēr gudrs cilvēks, teica pravietiskus vārdus: ''Well... Dzīvo gruntīgs Robinsons uz vientuļas salas - nu un tad? Nav viņam problēmu! Parādās uz salas 2 sievieši - lūk, TĀ jau ir problēma!'' Attiecības, manuprāt,lai arī katram savas, tomēr ir lielākā globālā problēma. Tas cilvēks nav NEVIENAS manas asaras vērts, pat ne tās, kas nevilšus norit vējā un aukstumā, pat ne tās nieka lāsītes dēļ, kas pasprūk sīpolu mizojot, bet es esmu īsta mater dolorosa, patiesībā dumja aitiņa, aktrise no sadegušā teātra, kas pati nenojauš, kādu lomu spēlē uz jau sen malkā sazāģētiem skatuves dēļiem. Aplaudējiet man, lūdzu, šis ir mans neatkārtojamais iznāciens, nesiet man klēpjiem sārtas rozes un atsūtiet limuzīnu pie manas bēdu lejas ap 8.00. Vai jūs pazīstat sajūtu, kad prāts pieteicis nežēlīgu karu sirdij, vai esat piedzīvojuši drūmo stāvokli, kad jūsu ķermenis un dvēsele ir vienīgie ieroči, ko tie izmanto šajā karā?
|