| [ |
mood |
| |
miegains |
] |
| [ |
music |
| |
Carlos Santana - Hoy Es Aidios (featuring Alejandro Lerner) |
] |
Cik kaitinoši gan var būt labie personāži! Es vienmēr jūtu līdzi tikai ļaunajiem, samaitātajiem, egoistiskajiem un nežēlīgajiem. Pie velna, es labāk esmu ļauna, izlepusi fūrija, nevis svētulīga, altruistiska, frigida dievgosniņa, kura gatava lēkt ugunī, lai atpestītu no ciešanām pat savus nelabvēļus. Pie tam, dzīvē tāds radījums nemaz tehniski nevar pastāvēt. Savukārt, tie ļaunie gan man iet pie sirds, tās ambiciozās, izlutinātās sievietes, kas cīnās par to, ko grib, plūc viena otrai matus un rīko graujošus skandālus. Turklāt, viņas parasti ir skaistas, viltīgas, temperamentīgas un kaislīgas. Bet arī tas bieži ir stipri pārspīlēta galējība - viņas parasti ir tik nesatricināmas savā nešpetnībā, ka nemīl pat bērnus! Man ļoti ļoti patīk mazi bebīši, nepārprotami manī ir modies mātes instinkts. Visai spēcīgs instinkts. Viss, ko mazulītis paveic pirmo reizi, manuprāt, izskatās kā brīnums. Nenovērtējams. Starp citu, manas krustmātes mazmeitiņa, kura vēl nerunā, aizvakar man pateica ``Gucci``. ''Nē, viņa teica ``pučīte``*!'' ''Nu es taču dzirdēju savām ausīm, ka viņa teica ``Gucci``!'' ''Nu, kāds vēl, pie velna Gucci, protams, ka viņa teica ``pučīte``!'' ''Gucci!'' ''Pučīte!'' Es tomēr paliku pie sava, kāpēc gan, lai bērns bez iemesla pieminētu ''pučīti'', gudrs sīcis, runāt vēl neprot, bet smaržas atpazīt jau pieprot!
*puķīte
|