| Coffee & cigarette |
[30 Nov 2004|03:03pm] |
| [ |
mood |
| |
tiek kontrolēts |
] |
| [ |
music |
| |
The Live - Dolphin's Cry |
] |
Arī haoss ar sevi šķiet ir sava veida dvēseles harmonija. Pasaule ir pilna draņķību. Vismaz beidzot ir īsta ziema... nevis īslaicīgas sniega kupenas ar tam sekojošu slapjdraņķi, bet patiesi īsta ziema – aukstums, sals, sastingums, sniegs. Dabūju pa seju pati no sava Heikki. tas zaķis ir kļuvis par īstu izdzīvotāju, savvaļas briesmoni. Šodien tramvajā ierāpās kāds tīri omulīgs vecis. Kamēr viņš pie konduktora sev vien zināmā mēlē centās izdibināt tramvaja ciparu, novēroju, ka viņš bija ģērbies melnā , jāatzīst, diezgan mūsdienīgā pufaikā, zilās makten uzlocītās džinsenēs ar ļoti jo ļoti KOLORĪTĀM uzšuvēm un ap ūsaino, apaļo seju bija uzstīvētas MILZĪGAS smieklīga paskata audio austiņas, tomēr pats ievērojamākais viņa imidžā laikam ir ar dažāda veida raibām un spīdīgām uzlīmēm aplīmētais kantainais čemodāns, kurš, lai gan noplucis bez gala, tomēr laistījās visās varavīksnes krāsās...un kur nu vēl uzkrītošie uzraksti ``Estonia`` un KALLE EESTI. Prieciņš manai pieviltajai dvēs'lei.
Ja viņš iedomājies, ka ietīšos rozā kreppapīrā, iesieshu matos milzu sarkanu lenti un zvanīšu kurjeram, tad rūgti maldās, nekad nekas nekur nevienam neko nepienes uz paplātes. Pāris skarbu vārdu apmaiņa un punkts. Un man nošpļauties.
Vīrieša asaras ir patētiskas.
|
|