Sapnis vai murgs?

Mon, 08 Jun 2009 21:54:59 GMT

Viss bija labi, bet tad vēlu vakarā uznāca baiga vētra. Tā mētāja skaisto un krāšņo kruīza kuģi kā rieksta čaumalu. Es, kuģa muzikants, biju tikpat izmisis kā bagātie pasažieri. Mani tāpat mētāja šurpu turpu un visas sienas skrēja virsū. Ūdens šļācās pāri klājam. Nekas vairs nebija kā agrāk. Sapratu – laiks lūgt Dievu. Bet dievbijība mani piemeklēja par vēlu. Nākamais vilnis sasvēra kuģi ar neredzētu spēku, viss krita un gāzās. Es arī. Atsitos ar galvu pret kaut ko cietu, tad nāca ūdens, lidoju izplatījumā, un melnais caurums mani aprija ar apetīti.
Atmošanās bija grūta. Galvā zvanīja baznīcu zvani, mute bija smilšu pilna un izkaltusi. Kad mēģināju atvērt acis, tās bija kā aizlipušas, viss ķermenis sāpēja pie katras kustības. Turklāt mēģinādams caur saules zaķīšiem kaut ko jēdzīgu saskatīt un taustīdams sevi ar rokām, lai konstatētu, vai esmu vēl pilnā komplektā, atklāju, ka ūdens spēks atstājis mani bez biksēm. Samiedzu acis, paskatījos lejā. Paldies Dievam, mazais draudziņš bija vietā un izskatījās vesels, tik tās sarāvies, smilšains un jūraszālēm rotāts. Notraucu no tā ar roku smiltis un sakaltušās zāles, acugaisma sāka atgriezties. Pēkšņi uzslējos sēdus – kur es esmu? Aiz manis spilgtā saulē neciešami vizuļoja jūra. Zem manis baltoja karstas smiltis, bet man priekšā... smiltīs kailas pēdas. Viens pāris, vēl viens, un vēl viens, un...
Pacēlu beidzot skatu. Ap mani puslokā stāvēja bariņš gandrīz kailu, ļoti skaistu un, jāteic gan, ļoti īgnu sieviešu bariņš. Viņas klusējot vēroja manu rosīšanos, pavērsušas pret mani šķēpus. Kādu brīdi klusēdami blenzām viens uz otru. Tad es nomurmināju:
-Atvainojiet...., - un slējos kājās, ar vienu roku aizsedzis intīmo vietu, jo, jāsaka, vienmēr esmu bijis kārtīgs un kautrīgs pilsonis. Garākā no sievietēm spēra soli uz priekšu, ar kailo pēdu iegrūda man dunku krūtīs. Es apvēlos kā pupu kūlis atpakaļ smiltīs. Gods kam gods – roku turēju iepriekšējā vietā, lai nemulsinātu daiļavas. Barvede noraisīja sev ap vidukli aptīto raupjo auklu. Vēl viena darīja to pašu. Pāris no viņām turpināja man draudēt ar šķēpiem, bet pārējās notupās ap mani. Nepaspēju ne attapties, kad man rokas un kājas bija sasietas.
-Ē, ē! – iesaucos. – Ko jūs darāt??
Bet pēkšņi viņām uzradās garš, resns koks. To izbāza caur manās sasietajām rokām un kājām. Baļķēna galus divas amazones uzlika uz pleciem, un es sapratu, ka dimbā esmu. Viņas, čivinādamas nesaprotamā valodā, mezdamas uz mani ziņkārīgus skatus un smiedamās, raitā solī devās pa taku mežā iekšā.
Tur auga tādi koki un tādi augi, ko manas acis nebija skatījušas. Pa zariem lēkāja krāsaini papagaiļi un mazi, smieklīgi pērtiķi. Es būtu par tiem uzjautrinājies, ja nejustos pats kā viens sasodīti smieklīgs pērtiķis, kas nomedīts vakariņām. Šūpojos nesēju soļu ritmā, sadūšojos uzrunāt:
- Klau! Paklau! Vai saprotat mani? Do you speak English? Sprechen sie Deutsch? Ei!
Nekā... Viņa sasmējās un raiti soļoja tālāk. Sākumā mēģināju galvu turēt uz augšu un skatīties, kurp mani nes. Sprands nogura un kļuva sāpīgi stīvs, ļāvu galvai nokarāties. No šāda skata leņķa pasaule izskatījās tik jocīga un tā šūpojās, ka palika galīgi nelabi. Aiztaisīju acis ciet un mēģināju dziļi elpot, bet tad likās, ka viss sagriežas un ka es krītu izplatījumā. Panikā taisīju acis atkal vaļā. Nu arī virves sāka griezties notirpušajos locekļos. Vairākas reizes viņas kāpa pāri nokritušiem kokiem, katrreiz neuzmanīgi atsizdamas manu dibenu pret raupjo mizu. Mēģināju paraut to uz augšu, bet tas nemaz nebija tik viegli, kā izklausījās Atcerējos bērnības stāstu par lācīti Pūku, kas bija uzkāpis kokā pēc medus, bet zars lūza, un tad viņš, ar dibenu pret zariem bumsīdamies, lidoja no koka lejā. Vienīgais mierinājums, ka šajā ceļā man cieta vienīgi dibens, nevis galva.
Paldies Dievam, smagais pārgājiens reiz bija galā. Dzirdēju cilvēku balsis sasaucamies, tiku iznests kādā klajā laukumā. Apkārt bija saceltas būdas. Laukumā murminot un čalojot pulcējās ļaudis. Pacēlu galvu un palūkojos – apžēliņ, bābieši vien.... Un visi puspliki... Skatījos, skatījos, bet nevienu vīrieti parādāmies tā arī nesagaidīju. Nez, vai tas uz labu vai sliktu? Šausmīgi kaltēja, un bija karsts un sutīgs pēc velna. Cerēju, ka mani atbrīvos no šī idiotiskā stāvokļa. Bet pagaidām vēl turējos kā vīrs. He, sieviešu klātbūtne joprojām uz mani iedarbojas uzmundrinoši – nospriedu un domās piešķīru sev žetonu, neraugoties uz stāvokļa traģismu.
Manas cerības uz žēlastību bija pāragras. Laukumā vidū ugunskura vietā bija divi žākļveida stabi, baļķis tika kopīgiem spēkiem pacelts un atbalstīts uz žākļiem. Tā nu es tur turpināju karāties ar galvu uz leju. Manas gūstītājas lepni grozījās ap mani, acīmredzami stāstīja savā valodā stāstu, kā mani atradušas. Sievietes pulcējās ap mani arvien ciešāk. Es viņās izraisīju lielu interesi. Sākumā biklāk, tad arvien drošāk man pieskārās sieviešu rokas – pie sejas, pie krūtīm, pie vēdera... Tika aptaustītas manas ūsas, izglaudīts zods, uz kura paguvuši sadīgt bārdas sari, plūkāts krūšu un vēdera apmatojums. Kad ziņkārīgi pirksti tika līdz manām kāju pēdām, iztaustot tās, es stulbi ieķiķinājos un sāku gorīties, it kā varētu izvairīties. Tā bija kļūda. Vesels bars smiedamies un spiegdams metās man virsū. Mani kutināja visās iespējamās vietās – kaklu, sānus, paduses, vēderu, ceļgalus, pēdas. Kāds pirksts urbināja man nabu. Sākumā locījos kā tārpiņš un smējos, bet tad man smiekli nenāca vairs – sāku lūgties, bet viņas nesaprata. Kutoņa pamazām vērtās sāpēs, brītiņu cietos, tad iekliedzos. Visas apklusa un atlēca no manis. Bet es nojautu, ka viņas sabiedēja ne jau mans kliedziens – mans loceklis nez kāpēc bija kļuvis liels un ciets un slējās no kūsu biezokņa kā baobabs. Vismaz man patika tā par to domāt.
Pirmā pārsteigumu pārvarēja manu sagūstītāju barvede. Viņa pienāca klāt, apskatīja manu mazo – nu jau lielo – draudziņu un tad uzmanīgi saņēma to ar roku. Sākumā viņa nesaprata, ko ar to darīt. Parāva.. Au! Iekliedzos. Virves turēja mani cieši, rokas un kājas notirpušas.
- Ē, nedariet tā! – iesaucos, viņa parāva vēlreiz, man acīs sariesās asaras. Ir nu gan ķeza, būtu labāk noslīcis jūrā.
Viņa pieliecās pie manas galvas, aiz matiem pacēla manu galvu augstāk, lai redzētu manu seju. Ar otru roku viņa satvēra manu locekli, sāka to spaidīt un masēt, un smaidīdama skatījās man acīs. Viņai ātri bija skaidrs, kas ar mani un kas jādara. Būtu bijis labi, ļoti labi, ja vien mani palaistu vaļā. Bet neviena no sievietēm pat netaisījās to darīt. Barvede atkāpās un deva vietu arī citām. Un tad tik sākās – neskaitāmas rokas tvēra manu draudziņu, katra gribēja to pataustīt un pamasēt un paraustīt.
-O, o! – dūdoja pusplikās dāmas un jautri sarunājās savā valodā.
Jutu savam loceklim pieskaramies kailas sieviešu krūtis. Arī citas gribēja izmēģināt jaunizdomāto rotaļu. Visbeidzot kāda izdomāja, ka to vajag nogaršot. Brēcu un locījos, jo ne jau katra zināja, ka to nevajag ņemt ar zobiem. Veltīgi bija mani protesti – es biju tikai jauna rotaļlieta šiem dabas bērniem. Varbūt viņas negribēja neko ļaunu, bet man no šis atziņas vieglāk nepalika. Manis visai ciltij nepietika. Kad mans draudziņš ieslīdēja kārtējās blondīnes sārtajā mutē, pēkšņs un nepieredzēti spēcīgs orgasms sagrāba manu ķermeni. Atmetu galvu atpakaļ un ierēcos kā bullis, konvulsijas raustīja mani no ausīm līdz pēdām. Apjukusī blondīne dabūja pilnu muti spermas, atrāvās un atlikums iešļācās viņai acīs. Arī viņa iekliedzās. Viss.
Ja domāju, ka sliktāk nevar būt, tad tagad sapratu, ka var gan. Pusplikās daiļavas metās žēlot raudošo blondīni, kura izmisīgi triepa manu spermu pa visu seju. Apslaucījušas un nomierinājušas meiču, viņas atgriezās pie manis. Es karājos kā sikspārnis pēc pārošanās – noguris, slābans un ar galvu uz leju. Nu man sākās galvassāpes, bet pretsāpju tabletes bija, pirmkārt, nogrimušas kopā ar kuģi, otrkārt, diez vai kāds man tās iedotu, pat ja tās būtu man kabatā. Viņas man pašam pievērsa uzmanību tikpat maz kā banāna mizai uz trotuāra, bet cilāja bēdīgi sarunādamās manu draudziņu, kas bija pārstājis tēlot baobabu un atkal bija mazs miesas gabaliņš manā kājstarpē. Viņu pieskārieni darīja man sāpes un bija nepatīkami.
- Nu eu! – atkal iečinkstējos.
Bet viņas ar katru brīdi kļuva arvien neapmierinātākas un viņu balsis arvien griezīgākas. Barvede kaut ko teica, pārējās māja ar galvām un izklīda uz visām pusēm. Domāju – beidzot viņas sapratušas, ka esmu izbeidzies. Palaidīs vaļā... Bet kur viņas mani liks, vaļā palaidušas? Un kur es tagad lai eju? Pavadīt atlikušo mūžu ar viņām uz vienas salas man likās drūmāks liktenis par nāvi. Pats par sevi saprotams, ka pašreizējā stāvoklī man sievietes diez kā vairs neinteresēja. Gribēju ēst, dzert, gulēt, galu galā laiks vienam smēķim – sasodīts! Un tad iedomājos, ka smēķi manā kabatā kopā ar jūras ūdeni noteikti pārvērtušies putrā. Ak Dievs, nu kāda nelaime! Kāda ķeza!
Un tad atgriezās sievietes. Samirkušās cigaretes un izredzes kļūt par nesmēķējošu rotaļlietu šo seksa aptrakušo sievišķu nagos saruka līdz nullei. Ar šausmās ieraudzīju, ka katra no viņām rokās nes sausus zarus, kurus sāk kraut zem manis ugunskura vietā. To darot, viņas izskatījās niknas un apņēmīgas. Barvede stāvēja, rokas sānos iespiedusi, viņas apaļās tvirtās krūtis izslējušās uz priekšu. Kad viss bija salikts, viņa apgāja apkārt darinājumam, ar kāju paspārdīja no krāvuma izspraukušos žagarus, paņēma sauju salmu un sūnu un sāka veidot mazu ligzdiņu ugunij.
- Ē, ko jūs darāt?? Palīgā! Ē, ā, palīgā!!! – brēcu, cik jaudāju, un ķepurojos, jo lieta sāka kļūt pavisam nopietna. Gals klāt, un kāds vēl! Apsolījos sev atmest smēķēšanu, dzeršanu – nu vismaz nedzert tik daudz -, nekrāpt savu mīļo sievu ar internetā sameklētām pielaidīgām sievietēm, un galu galā apsolījos pat neskatīties sadomazohistu pornofilmas. Būšu godīgs pilsonis – domās brēcu uz Dievu. Un Dievs mani sadzirdēja.
Pusplikās sadistes pēkšņi apklusa, atkāpās no manis, piespieda rokas pie krūtīm un nolieca pazemīgi galvas, palikdamas tādā pozā. Apļa vidū parādījās vēl viena dāma – stipri cienījamos gados. Sirmie mati šķipsnās plivinājās gar saules nobrūnināto, stipri grumbaino seju, bet acis asas kā vanagam. Atbalstījusies uz līkas nūjas, viņa brīdi mani vēroja. Tad nodemonstrēja žilbinošu bezzobainu smaidu. Es sajutu viņas personā glābiņu.
- Lūdzu, lūdzu!! Laidiet mani vaļā! Es te nonācu kļūdas dēļ... Vētra, kuģis... – stostījos, mēģinādams ielikt savā skatienā tādu šarmu, kāds man parastos apstākļos šādas dāmas klātbūtnē diez vai atrastos. Bet šie nebija parasti apstākļi. Šausmīgi gribējās dzīvot. Kā vēl nekad.
Vecā pavēloši pacēla nūju, teica kaut ko un norādīja uz mani. Dažas jaunās sievietes pienāca, nocēla mani ar visu baļķēnu un nolika uz zemes. Ā, cik labi! Kāda bauda. Piespiedos ar muguru mātei-zemei un sajutu tādu atvieglojumu, ka pat asaras sariesās acīs. Rokas un kājas man ātri atraisīja. Ap locītavām zilēja virvju iespiedumi, roku pirkstus tikko spēju palocīt, bet dzīvi vēl bija. Pakustināju kāju pirkstus. Kustējās. Varbūt būs labi. Šīs mani satvēra aiz padusēm, uzslēja sēdus. Pasniedza dzeramā trauku. Tvēru to, bet rokas vēl tik labi neklausīja. Meičas trauku palīdzēja man pieturēt. Padzēros bagātīgi, veltīju vecajai kundzei samocītu smaidu. Sāku justies drusku labāk. Galva gan sāpēja joprojām. Man palīdzēja piecelties uz kājām. Grīļojos kā uz kuģa vētras laikā. Vecā atkal norādīja uz mani. Pakalpīgas rokas.... novilka man atlikušās drēbes – tas ir – noskrandušo muzikanta vesti un sasmērēto kādreiz balto kreklu. Paliku plikiņš kā dikiņš.
Instinktīvi šāvu roku priekšā plikumam, kaut gan nebija jau nekā tur tāda, ko šīs mežones nebūtu izčamdījušas un nogaršojušas. Bet divas no viņām satvēra manas rokas un saturēja – ir nu gan šīm spēks. Vecā pienāca, noliecās, paskatīja manu locekli, paņēma divos pirkstos, pacēla. Tad palaida, un viņš nokrita uz leju, sataisījies tur arī palikt. Vecā pašūpoja nosodoši galvu, pakratīja ar pirkstu sieviešu pūļa virzienā un kaut ko pateica. Visas sakaunējušās nolaida acis. Vecā runāja vēl un rādīja ar pirkstu manā virzienā, tad rādīja zemāk, uz manu draudziņu. Žestikulēja, plātījās ar rokām, tad papliķēja sev pa pavēderi un palaida sīku smiekliņu. Viņas karadraudze ieinteresēti pacēla acis un sāka dzīvi sačukstēties savā starpā.
Izrādījās, ka esmu vēl kaut kam derīgs. Ak vai, cik ļoti es vēlējos, lai te būtu mana māte un teiktu kā kādreiz bērnībā:
- Tu nekam nederi, tu esi tāds pats mīkstmiesis kā tavs tēvs!
Bet diez vai šis arguments apturētu sieviešu pūli, kas pirmo reizi redz vīrieti. Viņas izdomātu vienalga ko, lai atkal varētu mani lietot. Jau pēc brīža gulēju uz muguras smiltīs, manas ieplestās rokas un kājas bija piesietas pie zemā iedzītiem mietiņiem. Saule spīdēja acīs, aizvēru tās, bet sajutu ēnu virs sevis. Atvēru acis un sev pie deguna ieraudzīju sievietes kaunuma lūpas. Griezu galvu sānis, bet ieraudzīju blakus tupošu veco sievu, viņa izbāza mēli un ar zīmēm rādīja, lai laizu sievietes kājstarpi. Papurināju galvu, bet tad ciskā bīstami tuvu locekļa galviņai iedzēla sāpe. Tad gaisā nošvīkstēja paceltā rīkste un otrs cirtiens trāpīja pa vēderu. Iekunkstējos, sarāvos – vecā miedza man ar aci un nepārprotami rādīja ar nūju uz ugunskuru, no kura veiksmīgi biju ticis vaļā.
Sieviete virs manis dīdījās, beidzot uzsēdās man uz sejas tā, ka nevarēju vairs paelpot. Nopūtos un darīju ko varēju – laizīju, kur lika, sprauslāju, pūlējos ievilkt elpu. Tikko vienai pietika, tā tūlīt virs manis parādījās nākamā. Laizīju atkal, mēle sāpēja, žokļi stinga, bet, tikko kaut mazliet gribēju atpūsties, tā saņēmu rīkstes pa stipri jutīgām miesas daļām. Gribēju lūgt žēlastību, bet mana mute gandrīz nepārtraukti bija aizņemta. Vecā bija kaut kur pazudusi, jaunās līksmoja par neparasto spēli. Tikai es vairs nelīksmoju. Ja kādreiz biju apskaudis ginekologu, ka viņš dabū redzēt un iztaustīt lielas un mazas, tādas un šitādas, tad tagad jutu nabaga dakterim līdzi. Cik tas bija nogurdinoši un galu galā apnicīgi. Un ne visas garšoja labi. Sieviešu man laikam pietiks visam mūžam. Nekad vairs. Nu vismaz kādu laiku.
Sametās nelaba dūša. Aizgriezu galvu. Atkal ciskā iedzēla rīkstes sāpe. Atvēru acis. Sega noslīdējusi, mazais, dzeltenais kaķēns jautri spēlējās ar manu peni. Ciska bija jau saskrāpēta.
- Škic, maita! – notraucu viņu uz grīdas. Galva sāpēja un reiba, mutē bija gauži nelaba garša. Rāvos augšā un nesos uz tualeti, izvēmos ražīgi, palika drusku labāk. Virtuvē padzēros. Apsēdos uz gultas malas, satvēru sāpošos galvu rokās un sāku domāt – vakar bija zaļumballe. Spēlēju ar čomiem. Kā parasti piedzēros. Laikam mani atveda mājās. Ieslēdzu teļļuku, ielēju vēl viskiju. Bet varbūt ielēju vēlreiz. Skatījos filmu... Jā, filmu – tur grima tas, kā viņu – Titāniks... Jā, un tas – kā viņu... Leonardo turējās pie dēļa gala ledainā okeānā. Bēdīgs stāsts. Nevajadzēja, nu nevajadzēja viņiem to Titāniku izdomāt....

Redzi...

Fri, 24 Apr 2009 12:15:58 GMT

"Redzi", paskaidroja Pūks, "kad mēs meklējam ceļu uz mājām, mēs to neatrodam, tāpēc es domāju: ja mēs meklētu ceļu uz bedri, mēs to noteikti neatrastu, un tas jau būtu ļoti labi. Tā mēs varētu nejauši atrast to, ko neesam meklējuši, un tas tad būtu tieši tas, ko mēs patiesībā meklējam".

Smadzeņu triperēšana

Tue, 21 Apr 2009 22:17:53 GMT

Talants triperēt cilvēkiem smadzenes nāk caur pieredzi, ko iegūstam uz savas ādas.

Wed, 25 Mar 2009 19:22:39 GMT

Jebkuras attiecības sākas no izdevīguma saskatīšanas otrā cilvēkā.

freak show - baisi

Thu, 19 Mar 2009 06:29:52 GMT

Cūkas karjera

Tue, 17 Mar 2009 06:05:59 GMT

Dāvana

Mon, 16 Mar 2009 10:53:47 GMT

Pārliecību, ka vislabākā dāvana ir grāmata ir neapgāžama. Tieši tāpēc šodien devos un iegādājos 1001 Natural Wonders: You Must See Before You Die.

Par smiešanos

Mon, 16 Mar 2009 06:27:56 GMT

Vīna pagrabs

Mon, 16 Mar 2009 06:12:45 GMT

Izdomāju, ka vēlos savu vīna pagrabu. Vai vismaz vīna plauktu pagrabā. Kādēļ kolekcionēt māla pūces, ja var kolekcionēt Kagorus?

Labdien!

Sun, 15 Mar 2009 08:59:08 GMT

Saņemiet! :D

no_limits