|
|
|
Aprīlis 28., 2009
17:50
Neskatoties uz to, ka man vienmēr ir sajūta, ka mans tēvs tā pa īstam nesaprot, ar ko es nodarbojos un vispār, ko šajā pasaulītē daru. Jāsaka, ka es diezgan bieži pati arī nē. Gribu viņam piezvanīt. Pēdējo reizi to darīju, kad biju tādos darbos līdz ausīm, ka pat laika elpot nebija. un tad es viņam piezvanīju un sagurusi šņukstēju klausulē. viņš neko nesaprata par darbiem, bet viņa balss mani nomierināja.
agrāk, kad pati vēl studēju akadēmijā, viņš man arī šad tad zvanīja, kad bija iedzēris. dažreiz viņš saka, ka no manis nāk laba enerģija. tas bija mana brālēna kāzās.
vispār ir tā, ka mans tēvs pārsvarā runā, kad ir iereibis. man liekas, ka viņš nav pieradis runāt. es nezinu, vai viņam ir bail. es tikai zinu, ka viņam nav labu draugu ar ko parunāt. visi vīrieši, kas viņam ir apkārt - lai sāktu runāt, pirms tam daudz iedzer.
|
Aprīlis 24., 2009
13:27
Man brauc ciemiņi. Es gaidu.
|
13:21
There is something wrong inside of you.
|
Aprīlis 18., 2009
19:07
Dzīvot ar pazeminātu optimisma līmeni asinīs.
|
19:07
Versuchen zu suchen.
|
19:07
Mana draudzene man vairs neraksta.
|
Aprīlis 17., 2009
Aprīlis 13., 2009
16:55
Follow me, i'm lost too.
|
16:55
Einzeln sein, aber nicht fūr sich.
|
16:53
Don't follow me, i'm lost too. Uzrakst uz mašīnas aizmugurējā stikla.
I'm sorry par manu english.
|
Aprīlis 8., 2009
18:30
|
Aprīlis 7., 2009
01:18
Skaisti vārdi ir skaisti vārdi.
|
01:18
Biju uz karuseļiem. Viss tagad savēlies galvā.
|
Aprīlis 4., 2009
22:05
es neesmu vairs maziņa kaziņa. es esmu liela kaziņa.
|
Aprīlis 3., 2009
12:01
Aizvakar noskatījos filmu Putnubiedēklis. Ar Kristīni Orbarkaiti galvenajā lomā. Šī filma man kā bērnam toreiz atstāja nenormālu traumu. Tagad skatījos, pusi nevarēju atcerēties, pāris kadrus atcerējos savādākus, nekā tie bija, bet sajūta - tā briesmīgā ļaunuma un izmisuma sajūta, tā toč tā pati.
Izmisusi skolotāja, izmisuši bērni, izmisusi skola un izmisusi valsts. Viss tas kišmiš, nauda, sociālais stāvoklis - cits bagāts, cits aristokrāts, cits suņus ziepēs pārstrādā. Vot takoje djetstvo.
|
Marts 31., 2009
22:10
nu labi, es slikta. nu labi, es tāda un šitāda. bet kur klusums. kur dziedējošais klusums un sapratne.
es egoiste, es tāda un tāda.
mans iekšējais dialogs.
|
21:55
Vobšem tā - jau otro dienu kārtoju attiecības ar draudzeni. Senu. Un tagad viņa londonā, es ciemā Vācijā. un tad - es nebiju patīkama londonā, viņai tur arī vientuļi dažreiz - atšķieba man e-pastu, ka es slikta, domāju tikai par sevi utt.
bēdīgi ir tas, ka es pretī - tu arī nekāda labā. tu mani nerespektē tādu, kāda es esmu. Viņa man pretī - es esot ieciklējusies ciešanās. es pret - jā, man nomira māsa, starp citu. viņa man pretī - es esmu queen of pain. es pretī, vai man par to jājūtas vainīgai. atbilde - jā, jo citiem arī problēmas. nu tas tā - viss šis stāsts ir gandrīz desmit gadu vecs. bet es tik pa ciešanām savām, viņa pa savām. un beigās - mēs sveši.
un žēl. vismaz man. es tāda mīkstsirde. viņa tā konkrētāk - tobiš, nav mums nekā kopīga, nevari mani izklaidēt - čau. a es tik sņukstu par savu grūto dzīvi un ik pa brīdim iepīkstu - vai ta draugi nav tam domāti, lai palīdzētu?
nu vispār sviests. sajutos tik debīla. tāda cietēja mona lisa. ķipa, neesmu pietiekami funny - nu tad tu man ar savu piņkšķēšanu neesi vajadziiga. atzinos, ka man bija anoreksija agraak. uz ko atbilde - ko tad tu gribēji, lai es uzminu, ka tev bija anoreksija. a ko es gaidīju? ak dies mīļā - cik briesmīgi, kā lai tev palīdz? nē. tik stulba un sevī ieciklējusies neesmu. bet gaidīju no draudzenes kaut ko līdzīgu šādam tekstam. bļa, žēl, ka tā tev bija. žēl, ka tā arī nesaņēmies ar mani par to parunāt. varbūt kādreiz parunāsim. bet nē - man atnāk atbilde - pati vainīga, ka nerunāji, tev jau kaut kāda klape - es tev neesmu nekāds doktors.
nu bļe - es nezinu vairs, kas ir draudzība. šī laikam jau nu točna. es nezinu - vēl aizvien ķeros pie vecajiem draugiem, jo liekas, ka tā daļa no manis.
bet bēdīgākais - ka tik daudz kas tā arī nekad netiek izrunāts.
es esmu tik dusmīga par to, ka cilvēki tik ļoti visu pārprot un interpretē pēc savas atmiņas (loģiski, protams). bet man gribas citreiz tādu universālo atmiņu - nu, man liekas, ka tu man nepateici, vai izdarīji tā. patiesībā tu to atceries tā, jo biji dusmīgs uz to cilvēku. ai nu marasms.
man vienkārši ir skumji.
|
|
|