|
|
|
Janvāris 12., 2009
20:21
Klausos jauno Tesas albūmu un domāju par to, vai kāds vispār lasa, ko es rakstu un vai mani tas vispār interesē.
es pati lasu citu sarakstīto. man jau kā tādai izvēlīgai ir tāds neliels pulciņš draudziņu.
ko es ar to gribu teikt?
man pietrūkst cilvēcības. man pietrūkst sarunas. man pietrūkst sajūtas un drošības. ka viss buus labi. pat tad, ja arī nekas nav labi. ka arī tad, ja nekas nav labi, var dzīvot tālāk.
uzrastīšu kā bija. bija man māsa un nomira māsa. Ļoti sāpīgi bija viņu pazaudēt. sāpīga bija arī apziņa, ka viņas ne tikai nav, bet arī veids kā viņa aizgāja. viņu nogalināja.
ja godīgi, nezinu, kā lai to visu apraksta. ja godīgi, šī ir pirmā reize, kad pati atļaujos par to rakstīt, runāt, domāt.
jāsaka kā ir. ja cenšos saprast to, kas manā dzīve pēdējo gadu laikā noticis - pārņem izmisums un neticība, ka kaut kas varētu mainīties. bet ja atkal nedomāju, tad dzīvoju, bet it kā tādu virspusēju dzīvi. savienot šos abus līmeņus ir ļoti grūti un sarežģti. dažreiz, jo vairāk cenšos, jo pati smieklīgāka sev liekos.
smieklīga tajā, ka vel aizvien esmu te, ka ceru, ka kaut kas labs vēl būs.
un vistrakākais ir tā nepārvaramā vēlme pēc ļoti asām emocijām, jo pēc tā, kas bijis, nekas, kā laikā tiek plēsti trauki vai mati neliekas pietiekami patiess.
pateikšu vēlreiz to pašu.
man pietrūkst cilvēcības. man pietrūkst sarunas. man pietrūkst sajūtas un drošības. ka viss buus labi. pat tad, ja arī nekas nav labi. ka arī tad, ja nekas nav labi, var dzīvot tālāk.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
