virs galvas mūžīgs piena ceļš.

nu tā.. raiba diena.
pārāk raiba.

sapnis. atkal.
esmu pie krustvecākiem laukos un viņi taisa picu. taisa tādā mūra krāsnī, tādā horizontālā, baigi jokaina. viņa ir izdekorēta ar ice-age dzīvnieciņu figūriņu zīmodziņiem. es aizeju uz viesistabu un kko prasu. tad sapnis pārtrūxt un nākamais..

esmu ar draugiem pie skolas stadiona, visi kko tizlojamies. un pēkšņi viens man tuvs draugs paņem mani uz pleciem, es nostājos un diezgan stabili pat stāvu.. un tad viņs sāk skriet. tad bija rudens. viņš aizskrien uz kādu ezeru, kurš ir galigi aizsalis, turklāt jau ir tumšs. viņš skrien un es saku, ka tūlīt nokritīsim, bet viņš nedzird. un viņš paklūp. es drausmīgi sasitos, krītot pret ledu no tāda aukstuma. bet visi skrien pie viņa. tad ledus ielūzt. apkārt milzīgi viļņi, sniegs un es slīkstu. [pirms pāris dienām jau viena sapnī slīku..] es slīkstu, bet visi glābj viņu. es pati izglābjos kkādā veidā. visi ir panikā un mēs skrienam prom. atkal kkāda gadalaiku maiņa un nokļūstam pie dīvainas ēkas, kurā nedrīkst uzturēties pēc 23.00. mēs ieskrienam iekšā un mums ir auksts. tuvojas sargs, un visi kkur aizskrien un es palieku viena, viņš prasa, ka nav atļauts man te būt. es saku, ka ir un paskatos pulkstenī - 01.55. tad saku, ka man ir astoņpadsmit. un nakamā rītā satieku kkādus radiniekus.

būs stulba nedēļas nogale. fuck!!!