vienīgais labums darbā ir tas, ka pie manis tik reti parādās kāds cilvēks, ka varu droši dīdīties un knosīties krēslā 'shut your eyes' skaņās. vēl man dabā ir jauki tas, ka man ir viena zila lapiņa ar fotogrāfu vārdiem. un vēl viena zaļa lapiņa ar filmu nosaukumiem. tas pateicoties tam, ka man ir ļoti ļoti daudz brīva laika.

vairs nav jauki tas, ka visas končas, kas bija noliktas apmeklētājiem tajā stikla traukā, ir apēstas. [pārējiem nav jāzina, ka es viņas apēdu] .

vēl man patīk atbildēt uz telefona zvaniem. un tas ir vienīgais, kas man jādara. "labdien, ***. kā varu jums palīdzēt?" un tad es savienoju.

andrejsalā fotoizstāde. uz to es šodien iešu.

vakar mēs bijām fotohigiēniskas.
tur esot, man likās, ka bolderāja ir nevis rīgas daļa, bet gan cita latvijas vieta. jūra bija silta. ar lieliem viļņiem. tieši tādiem, kas man tīk. mums bija melleņu pankūkas. un no biroja biju "aizņēmusies" apelsīnu sulu. dzeltenais soliņš jūrā. vīnes lakati. un spējš vējš. [tu tomēr neesi viņš. vismaz pēc izskata :D]


kādam šodien ir pēdējā darba diena. :]
jūlijā.

cilvēki pajautā "kā tev iet?" triju iemeslu dēļ:
1) viņi mirst no garlaicības un grib nosist laiku.
2) viņi grib ar tevi dalīties savos jaunajos "must hear" piedzīvojumos. un klusībā gaida jautājumu "un tev kā iet?"
3) viņiem no tevis kaut ko vajag.

:D

protams, ir arī izņēmumi. ;]

stulbs ir fakts, ka mūsdienās normāli skaitās, ja esi depresīvs un nelaimīgs.



uz priecīgiem un laimīgiem cilvēkiem skatās kā uz idiotiem un jokaiņiem.

iemīlējušies cilvēki mēdz runāt runāt un runāt par to vienu īpašo cilvēku.
un nav nekā skaistāka kā skatīties viņu dzirkstošajās acīs un klausīties tajos patiesi "rozā briļļu" apburošajos tekstos.

jo tā kā viņi runā par cilvēkiem..

tas ir skaisti.

vai tā ir visos birojos,
kur cilvēki, kas pat nezin viens otra vārdu, sveicinās?