es aizbraukšu ar piknika grozu. un mēs pļavā ieturēsim maltīti. vissvētīgāk būtu, ja mēs nepārmītu ne vārda. apgultos zālē un miegtu acis ciet, skatīdamies debešos. kājas kutinātu sīki mazi maitulēni vārdā kukaiņi. iespējams manu kāju būtu sadzēlusi nātre. un es knakstītos un grozītos. bet tu tikai smietos par mani. tad es spiestu fotoaparāta pogu un tu slēptos. galu galā mēs atkal ēstu un apgultos zālē, miegdami acis ciet. bet manā prātā mutuļota viena doma - cik ļoti man ir paveicies būt šeit...




nedusmojies, lūdzu, ja es pie tevis aizbraukšu ar piknika grozu.

hermanis hese:
Tā ir mūsu gara iedzimta prasība - veidot tipus un pēc tiem iedalīt cilvēci.

skumji. bet fakts.