| Cafe Flesh |
Jul. 14th, 2006|09:59 am |
Biju kopā ar A., dzērām Latte, viņa daudz stāstīja par Turciju un turku vīriešiem, no kā bija atgriezusies. Viņa ir mana draudzene, lai gan vēl aizvien viegli krīt uz nerviem, jo, piemēram, par ātru runā un ēd. Dažkārt esmu skumjāka un vērojošāka, tomēr tai pat laikā mēs esam tik līdzīgas savos vēlmju sarakstos, izklaidēs, vēlmē uz/izlaizīt eksistenci kā heresu no vagīnas (šāda opcija bija publicēta kaut kad cibā), kā eļļu no dzelzsceļa sliedēm. Mums arīdzan ir kopīgi piedzīvojumi, pagātne.
A. baidās, ka viņas mīļotais varētu nomirt. Principā, tas ir pamatoti (nē, nav). Arī es kādreiz tā baidījos, varbūt mazāk pamatoti, tomēr tas bija cilvēks, kurš uzvedās tā, ka viegli varēja tikt sasists.
Un tagad.
Tagad man nav nekā.
Varbūt.
Iespēja klausīties mūziku, sapņot, domāt par perfekciju, iet uz kafe, pabeigt bakalaura darbu un izlasīt Anrī Barbisa "Elli", ja pacentīšos to dabūt. |
|