| čūskas vīna dārzā |
Jul. 6th, 2007|08:59 am |
Wakar ar I. izgājām pastaigāties. Labi - es domāju - ka melnās, sliktās domas ir kā putni, tad tās lido pāri un aizlido, tās nav kā vārnas, kuras apsēdušas vietējās birzes vai krupji, kuri paliek uz vietas. Gājām gar upmalu, pūta spēcīgs vējš un es bieži redzēju savus baltos ceļgalus, kleitai uzplīvojot augstāk.
Jutos jauna, veca, tad kā bērnībā, tās visas gan ir iedomas.
Par bērnību - man nepatīk, ka man ir izstāstītas un stāstītas lietas, kuras nav manējās, ka ir uzbāztas kaut kādas attieksmes, kuras es būtu negribējusi, lai man ir.
Es taču esmu jūtīga, man nav vienalga, ko man saka, es nevaru stāvēt kā siena pretī visam. Varbūt tagad varu vai varu vairāk nekā agrāk varēju.
Un tagad man ir jādzīvo ar to, kas man ir pateikts.
Pus - reāliem pseidomurgiem. Iespējams, arī tas man tikai liekas - tomēr, kā pasaule sašaurinās, kad tu sāc murgot. Ja šo domu saturs ir ļauns, kaitējošs.
Mana telpa vakar gan palika diezgan plaša, zaļa, staigājama.
Kad pastaiga beidzās, skatījos spogulī, īstā nevis metaforiskā, skatījos un sev nepatiku.
Tā gadās, tas nekas, labākas un sliktākas dienas un dienu puses, murgam droši vien nevajag pieķerties, tad tas ir ātri aizejošs. Man vajadzētu būt apdomīgākai, nē, tas nav pavilciens uz lēnīgumu, tā ir tieksme pēc precizitātes. Ja tas ir iespējams. |
|