| dzīve pilī |
May. 12th, 2007|02:42 pm |
Un tā nu es stāvēju Matīsa tirgus vidū, ar savu nobrāzto celi, tīkliņzeķubiksēm, somu ar lielajām sprādzēm, nenoņemto vakardienas kosmētiku un matiem, nemazgātiem, savāktiem zirgastē, kas plīvoja un krita man sejā.
Likās, ļoti gribas dzīvot - ne tādā ziņā, ka gribas, lai gribētos, bet tādā, ka gribas, jo patīk. Un mīlēt.
Iegriezos lampu veikalā uz Brīvības ielas un noskatīju lampu virtuvei tumši sarkanā krāsā. Par to veikalu iedomājos tāpēc, ka kāds cibā, šķiet, silvija, bija ierakstījis, ka tāds veikals ir.
Pie Dailes teātra bija bērni un kaut kāda jocīga gleznu izstāde. Es domāju - katra lieta ir tādas kā durvis, kas paveras uz citu telpu vai citām durvīm, tāds kā portāls uz ko apskatoties var nokļūt citur. Tāda kā blakusesošas dzīves apjausma - kaimiņu dzīve, sievietes dzīve, mātes rokassomiņa, kāpņutelpa. Man vislabāk patika glezna, kur bija meitene zaļā kleitā, kas pie izlietnes ķemmē matus.
Un vēl es domāju, ka ir jau visa šī neglītā estētika, bet tās tomēr ir tik daudz. Un reizēm ienāk prātā, ka tad, ja cilvēks skatās uz skaistākām lietām viņš arī veidojas skaistāks.
Nopirku neaizmirstules, ieliku vāzē. Varbūt tās būs tādā pašā krāsā kā zilums man uz kājas - vakardien Skaņu Mežā izdevās nokrist uz skaņu taciņas. Es gan par to sajutos bēdīgi, jo iedomājos, ka visi mani paziņas, kas to redzēja padomās, ka biju briesmīgi piedzērusies - un tāds kritiens taču ir daudz apkaunojošāks tad, kad cilvēks ir piedzēries, nevis kad nav. Lai gan nevajadzētu vispār domāt kauna terminos. |
|