|
Apr. 27th, 2007|12:31 am |
Debesis ir tumšizilas, smaržo, viss zeltains un medains. Es palecos, kad aiz muguras parkā brauc velosipēdisti. Cilvēki pie ūdens kurina ugunskurus, tusējas baros - vilkači, jo to salu taču nosauca par kaktu un kaktos tusējas tikai vilkači. Nekādi neizdevās satikties ar cilvēku ar kuru bija runāts satikties. Viens no tusētājiem man sekoja, tad es viņam paprasīju mobilo telefonu, izdarīju zvanu, viņš bija laipns un es bailīga.
Man dažreiz patiktu ja laiks ritētu lēni. So there is a time to cry.
Maigums un distance, es domāju, kādi pareizi vārdi. |
|