| Francijas atmiņas |
Jun. 4th, 2006|11:57 am |
Pašlaik man ir nedaudz skumji. Atcerējos Franciju, uz ko uzvedināja sadaļa martcore cibā ar nosaukumu das Klinik.
Francijā biju pagājušajā vasarā. Parīzē, Šatū priekšpilsētā. Man bija baltas sandales un sarkani lakoti kāju nagi. Iespējams, ka man ir sagriezta redze, ja jau es vēroju tādus sīkumus, bet gan jau, ka ne... - (Arī tagad man ir sarkani nagi un sandales, kam aizlūzusi zole, uz papēža ir noberzums un tulzna.)
Atceros novakari, kad sēdēju uz trepītēm pie mājas, kur dzīvojām, bija karsts un tikko nolijis lietus. Laiks bija gaišs, krēslains, silts un valgs. Visapkārt zaļoja: koki, zāle, apstādījumi un ziedēja: rozes, rozes... - rožu ziedlapiņas uz asfalta, uz trepītēm - maigrozā, aprikožu krāsā (kā manas kleitas svītras toreiz) un tumši sārtas kā vīns un sakaltušas asinis. Varbūt biju apreibinājusies, varbūt nē.
Netālu bija novietots parks ar dīķi. Tur mēs satikām mutantu (laikam arī tā to var saukt) sievieti pirmajā dienā, kad ieradāmies. Tuvumā ir psihiatriskā klīnika. Šarantona, ja nemaldos, kurā, ja nemaldos, savulaik uzturējās marķīzs.
Mājās, kur mēs dzīvojām bija daudz labas mūzikas. Industriālā.
Viens no diskiem plauktā saucās "Clinic: the End of the Line". Tajā bija daudz attēlu un dažas trīsrides. Un kaut kas ļoti skumjš. Pie kam (atruna) - šādai asociāciju plūsmai nav nekāda sakara ar to sievieti parkā, nosaukums rezonē ar pavisam citām cilvēciskām (t.i. cilvēku) sajūtām.
Laikam tas viss par raudāšanu. Nē, par stāvokli. A swift moment captured.
Jebkurš punkts ir punkts līnijā. Tomēr. |
|