| Grāmata, ko pašlaik lasu |
May. 9th, 2006|02:32 pm |
Pašlaik lasu zviedru rakstnieka Pēra Ulova Enkvista darbu "Grāmata par Blānšu un Mariju"
"Blānšu Vitmenu savulaik ievietoja Salpetrjēras slimnīcā Parīzē. Viņas ārsts bija pasaulslavenais Žans Martēns Šarko, kurš ar histēriju sirgstošu sieviešu ārstēšanā izmantoja hipnozi. Blānša kļuva par viņa iemīļoto un karsti iekāroto pacienti. Kad Šarko nomira, Blānša izveseļojās.
Vēlāk Blānša sāka strādāt par asistenti pie Nobela prēmijas laureātes un rādija atklājējas Marijas Kirī. Viņas sadraudzējās un Blānša dzīvoja līdzi Marijas pēdējai katastrofālajai mīlestībai. Blānša nomira 1913. gadā radioaktīvā starojuma smagi skarta."
/no grāmatas anotācijas/
"Šarko nedrīkstēja viņai pieskarties, viņa to atļāva tikai izrādēs, kad visi bija klāt. Taču tad viņš izvēlējās ļaut to darīt asistentiem. Reiz viņš bija sācis raudāt, tomēr saņēmies, un pēc tam viņiem izdevās pavisam veiksmīga izrāde."
/citāts no grāmatas/
"(...)bailes - ir bailes dabūt kaut ko pārāk daudz, pārāk cieši pietuvoties objektam.(...)"
Mladens Dolars "No pirmā skatiena","Mīlestības vēstures/stāsti: Lakāns un Spinoza"
Interesanti, ka šāds mīlestības veids, kur satikšanās, saplūsme ar mīļoto, bauda tiek atlikta, novilcināta savulaik - viduslaikos - tika īpaši praktizēts un izkopts. Angliski to sauc "courtly love", latviski to varētu tulkot kā bruņiniecisko mīlestību,proti, attiecības starp bruņinieku un Daiļo Dāmu.
"Courtly love" dažkārt tiek traktēta kā pagāniski sakņota alternatīva reliģijai un Dievam. Dieva vietā tiek nostatīta sieviete.
Mīlētāja lomu nereti ieņēma arī sievietes.
Mūsdienās dažādos tekstos "courtly love" mēdz saistīt ar fetišismu un mazohismu (saprotot to nevis kā parasti, bet īpaši konceptualizējot).
Lūk tādas teorētiskas pārdomas manī rosināja grāmata par Blānšas un Šarko mīlestību. Un vēl citas domas, jautājumi... par mīlestību...mazliet.. . |
|