| Wakarvakar... |
Apr. 18th, 2006|12:01 pm |
Vakar tomēr gadījās samocīties.
Es domāju - būtu labi pēc iespējas mazāk domāt par sevi, ego. Vai kā tur. Un ejot gar baznīcu atkal atzīmēju, ka reliģijā ir daudz vērtīgu elementu - piemēram, apcere un meditācija. Ikonas vai svētbildes vērošana, kur svarīgi ir ne tikai tas, ko tu vēro, bet arī, ka tu vēro. Tajā brīdī cilvēks vairs nedomā par sevi, bet par Citu.
Vēl es klausījos mūziku un lūdzos, lai tā nepārtrūktu. Tā bija kā pielijis dārzs vasaras mēnesī - vai pirms negaisa - vietām slīgstošs smagos ziedos, smaržojošos, tvanojošos, slapjām ziedlapām, ļoti zaļu zāli un dzestru, valgu gaisu. Ak, nu man ļoti patika.
Kaut kas tikpat brīnišķīgs bija Polijas pēdējā karaļa dārzos Varšavā. Valgs gaiss, migla un pāvi. Birstoši kastaņa ziedi iekšpagalmos pār bruģētām trepēm.
Nu ja:
"Katrs, kas ir dzimis cenšas palikt kaut kādā veidā dzīvē šajā,
Jo stipri to saista šīs dzīves jaukumi saldie,
Bet tas, kas nav jutis mīlu un dzīvi, nav bijis dzīvs,
Kas tad kaiš, ja viņš vispār nebūtu dzimis?"
Apmēram tā Tits Lukrēcijs Kārs par lietu dabu.
Sabijos no tā, ka drīz es cietīšu (objektīvu iemeslu dēļ, ne tikai intersubjektīvu). Bet varbūt arī nē.
Baquet of flowers, anyway. |
|