| vakar |
Oct. 4th, 2006|09:51 am |
Vakar man bija maiga āda, jo es biju vannā. Vakar man bija tīri mati, sasprogojušies lietū. Vakar veca alkoholiķe mums ar L. uzdāvināja samtenes. Droši vien no tuvējās puķu dobes. Par to viņa saņēma naudu mājupceļam, lai kur arī dzīvotu. L. ļoti daudz stāstīja, es klausījos un neteicu neko, jo man šķita, ka nav ko sacīt.
Pie strūklakas izšķīrāmies.
Satiku draugu. Viņš pavaicāja, ko es par viņu domājot. Nereti cilvēki agrāk vai vēlāk to jautā. Sacīju, ka viņš par saviem suņiem runā tādā pat manierē kā par sievietēm. Viņš teica, ka man bieži esot īpatnēja smarža, ka man vajadzētu biežāk mazgāties. Taču, tieši tas viņam arī patīkot. Ka es esot atrauta no pasaules un arī tas viņam patīkot.
Varbūt patiešām es esmu atrauta no pasaules un ienākusi no citas, jo vēl daži cilvēki to ir teikuši. Es varētu būt no kapsētas, tās vietas, kur marmora skulptūras pastāv līdzās vīstošajiem un pūstošajiem ziediem.
Būt no citas pasaules nav nekāds prieks - arī, tā ir eksistence, par ko allaž būs kāds, gatavs iemest ar akmeni līdz ko tevi pamanīs. |
|