| |
[Jun. 22nd, 2007|11:46 am] |
Kā tas ir - iemīlēties dievā? Domāju, ka to var. Sevišķi, ja dievs ir jauns un skaists - vienlaikus sievišķīgs un vīrišķīgs, stiprs un maigs, pie tam vēl bezgala labs un ļoti stingrs*. Tas ir tāpat kā iemīlēties otrā cilvēkā, kuru nemaz nepazīstam un kurš priekš mums eksistē tikai kā attēls, vārds, žests. Domas par viņu pacilā, pilda ar tādu kā laimi, mazu baudu. Pašlaik esmu iemīlējusies kādā jaunā dievā. Un, kā jau tas gadās, man gribas to atklāt, pateikt pasaulei, lai arī tas ir mazliet noslēpums - man liekas, tikai nesen sāku saprast tos cilvēkus, kas atstāj savas atzīšanās zīmes - rupjus zīmējumus uz tualetes durvīm vai sirdi uz siltināšanas trubas.
* es gan to stingrības aspektu sevišķi nepatērēju, bet domāju, tas kādā veidā saistīts ar viņa gudrību. |
|
|