| Spogulis |
[May. 17th, 2007|06:00 pm] |
Dažreiz tā sajūta atnāk smaga, bagātīga un spēja nudien kā (es atvainojos) atkritumu maiss, kuru izber atkritumu urnā - tā, ka cilvēks ir kā pastāvīgi grūstoša māja, pils (he, he), sistēma. Un tad tam otram no spoguļa otras puses nākas krietni strādāt, saņemties no sirds, papūlēties, krist histērijā. Es varbūt pārspīlēju - histērijā krist gluži nevajag, tomēr afekts ir, sirds dauzās. Un nedot tik daudz visādus ekskjūzus un pardonus - my spine is just a wire - kā es to ikdienā daru.
Diskleimeris: protams, kāds jau var teikt, ka ir labi noslīkt dekadencē kā ar lavandu iesmaržinātā vannā, bet, nu tomēr, tomēr. |
|
|