| sms |
[May. 7th, 2007|10:40 am] |
No rīta, braucot trolejbusā, man blakus sēdēja vīrietis (likās aptuveni četrdesmit gadu vecs, bet varbūt to es izdomāju), viņam bija saulesbrilles un mati pārlieku saziezti ar želeju - tā, ka tie bija salipuši mazākās šķipsnās. Viņš izskatījās uzpucējies.
Vēl interesantāks viņš palika tad, kad izvilka mobilo telefonu un sāka tajā rakstīt garu īsziņu. Sagribējās zināt, ko viņš raksta (ja nu salkanu mīlestības vēstuli, kas ož pēc vīriešu odekolona, varbūt partnerim darba darīšanās), mēģināju ieskatīties, taču nevarēju redzēt - pat to vai tas ir krievu vai latviešu valodā; vienīgi skropastas starp saulesbrillēm un vaigu.
Kāpjot ārā savā pieturā, viņš jau bija pavisam parasts vīrietis - tikpat kā neredzams un nejūtams, bet tāpat gribējās paskatīties - kā uz kaut ko, uz ko biju gribējusi paskatīties.
Saņēmu īsziņu arī no mammas. Viņa pašlaik ir ceļojumā Londonā un Parīzē. Es rūpējos par kaķi. Vai kaķis neesot skumjš? Nē, nav viss. Toties tīko dzert svaigu ūdeni no atvērta krāna un saņem vairāk barības kā norādīts. Vakar man apnika ķeskāties ar ūdeni un kad kaķis bija ielēcis vannā, lai to dabūtu, izdarīju tā, lai viņam nedaudz uzlīst uz kājām.
Paesot kopā ar kaķi apmēram stundu - ievērojot viņa vēlmes un vajadzības, parunājoties, iztīrot smiltis, ievērojot viņa trajektorijas, bija tāda sajūta (doma), ka tas ir apmēram gandrīz tā pat kā būt kopā ar otru cilvēku. Tiesa, lielāko daļu laika kaķis guļ sev iekārtotajā vietā. (Es zinu, ka tas nav nekas jauns, bet, lūk - šis punkts manu pieredzējumu gaitā gan.) |
|
|