| Šito es noteikti vēlāk izdzēsīšu, bet...* |
Sep. 13th, 2006|09:25 am |
Ja es būtu ābols, tad nokristu no koka un sasistos, iegūtu zilumus un skrambas, tumšā tinte zīlītēs izplūstu un atdzīvinātu acis, atsistu galvu pret asfaltu, saļimtu, pakluptu.
Cilvēki var apēst savas asaras un sāpes, tad tās kļūst par miesu, kurā ieaugt un ar ko aizaugt. Pēc tam skatīties uz pasauli no tās kā nama - ar acīm. Reiz divi mani paziņas čatā apsprieda resnumu - resnie esot nepatīkami, flegmatiski, mazāk jūtīgi. Cits mans paziņa, vēzis**, nesen bija visai aptaukojies, tomēr viņam vēl aizvien bija tās pašas acis, kas agrāk, vienas no izteiksmīgākajām un skaistākajām, ko jelkad esmu redzējusi.
Vēl kāds cits cilvēks, toreiz būdams bērns, apēda karbonādēs savu draugu, dzīvnieku. Pirms tam ilgi raudājis pie upes.
Tas, protams, nav vienīgais, ko es varu pateikt par miesu, tikai viens tās modus vivendi.
* špikots no bonhomme
**horoskops |
|