|
Oct. 24th, 2007|11:00 am |
Sapnī pārpeldēju ezeru. Tas bija ļoti patīkami. Man patīk peldēt. Tas bija lielākais ezers, kāds bērnībā bija mūsu apkaimē, tam nevarēja redzēt otru krastu. Peldot biju pietuvojusies otrai malai, meža malai vai salai, kas melnēja nelielu gabalu aiz manis, bet tad ieradās tēva brālis un pasauca atpakaļ.
Citkārt domāju, ka sapņus redzu mazāk - dēļ darba. Jo guļu kā strādnieks. Ieeju gultā un tūlīt pat aizmiegu ciešā miegā. Bet, nav tik traki.
Kādreiz izdomāju, ka vajag aizbraukt uz Šartru. Noliku tādu punktu. Toreiz tā doma patika manam draugam. Katedrāle (kaut kādā bildē) izskatījās liela un melna, bet gaiss apkārt - saule, kas izkususi, lāsumjot pār pakalniem. Caurspīdīgi zaļgani violetīgi rozīgi zeltains, matēti maigs.
Šodien izlasīju par Sardīniju. Izdomāju, ka gribētu tur aizbraukt. Tur ir arī pludmales.
http://en.wikipedia.org/wiki/Sardinia
Tāpēc, ka sāku lasīt par to sieru - Casu Marzu.
http://en.wikipedia.org/wiki/Casu_Marzu
Pretīgs, jā, bet man vienalga liekas, ka tas ir kaut kāds brīnums. Labākā dāvana Sardīniešu aitu ganam.
Uzrakstīju (te) nelielu apcerējuma daļu, bet to izdzēsu.
Un vēl man no rīta likās, ka, ja es aizbrauktu uz Sardīniju, es tur noteikti pieplaktu pludmales smiltīm un gulētu. O. Un pēc tam staigātu, kur pašai patīk. |
|