Yo. šodien no rīta pamodos un izlēmu, ka vēl esmu slima. aizvilkos uz darbu un paziņoju, ka jūtos draņķīgi un dodos mājās. šefene priecīgi paziņoja, ka viņa arī ir slima, bet ir darbā un sadeva man kaudzi ar darāmo. īstenībā tās bija lietas, kas bija jāsavāc = jāaizved pa visu Rīgu, sīkumi, lietas, ko neviens cits vnk negribēja darīt, bet šodien priecājos, jo zināju, ka gribu prom. tā nu 3 stundās izbraukājos ar trolejbusu + tramvaju. aizkļuvu atpakaļ uz biroju, saņēmos un pateicu, ka eju mājās.
viss. a tgd nevaru saprast. :D vazājos pa dzīvokli apakšveļā un vilnas zeķēs, jo nenormāli svīstu un karsti, bet kājām jābūt siltumā. :D
Māsa no sava lauku dārza man iedāvināja visādus labumus. mazie ķiršu tomātiņi (ņamma!), sīpoli un Ķirbis. buuu, teicu jau, ka šo nestiepšu, jo tāpat neēdīšu. lai uzvārot piena zupu. Manuprāt, katram cilvēkam reiz pienāk apzinīgais vecums, kad viņš vairs neēd ķirbju piena zupu. nekas, nekas, iedāvināšu kaimiņu tantei, lai nedusmojas, ka man te dažreiz pa naktīm tā skaļāk.
Vakar nogulēju visu dienu, vakarā neizturēju, satuntulējos un izvilkos pastaigāt. aizvazājos līdz pat meža kapiem pie Mūžīgās uguns. sajūta tāda ar pietāti. lai gan dzīvoju samērā tuvu (ja jau pēc slimošanas varu aizvilkties ar kājām), nebiju tur bijusi kopš pamatskolas, kad ar klasi atbraucām. uzreiz tādi atmiņu zibšņi, kā toreiz bija. arī toreiz tuvojoties malai, mazliet aizrāvās elpa un skumji, bet toreiz man bij prātā tikai klases puikas un pēc tam paredzētais teātris. bet te... te guļ daudzi tēti, mīļotie, dēli...
klusums un miers. bet tāds smags.
protams, pienāca arī brīdis, kad sailgojos pēc Mr.S. un, protams, man vajadzēja viņam obligāti piezvanīt. :D un, protams, viņš nepacēla, un protams, man bimba. :D bet varbūt tas viss vnk salikās reizē kopā, jo vakarā kontakts izdevās. Ķirbīts pat tumsā vizinoties mājup no tusiņa pie stūres atbildēja man uz sms un pat mīļi papļāpājām minūti. man vajadzēja tikai dzirdēt balsi. dzirdēt, ka viņam viss ir kārtībā.
un viss. ha ha.
sailgojos pēc bērnības naivuma un mēģinu novilkt Mio, manu Mio. lēni. bet kā jau zinām - kas lēni nāk, tas labi nāk. pēc 21h būšot.
lūk. sāp ķirbis. šoreiz savējais. jāpaguļ. un tad, ja paliks labāk, jāizmanto brīvdiena lietderīgi - labojot pirmos parādus skolā. sadzeros jauko dzērienu ar "saulrieta krāsas dzeltenā" krāsvielu. ar ticību placebo, ka šis mani uzstutēs uz pekām.
ar labu nakti, pūkaino draudziņ. :D :D
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |