Gribas čīkstēt un ņaudēt. Un spert sienām *ouch, this is not a padded cell, you know XD* Kaut kas dur aiz kreisās krūšu kabatas. Dur un ārdās, un skrāpē. Un nevar šo atslēgt. Kakls ir izkaltis, bet plakstiņi mikli. Nu kas tas ir? Iešu aplaistīt ar aveņu jogurtu - varbūt norims. Nē. Trīs...nolāpītas nedēļas. Braucoša trolejbusa dunoņa, pie auss piespiests mobis un asaraina balstiņa. Iks dē. Jāpiebremzē.

Šorīt noskatījos (BeiDzot!) "Kāds pārlaidās par dzeguzes ligzdu" (Bittorrentam apnika mani mocīt). Iedeva pa galvu - ilgi nevarēju atgūties. Nikolsons tomēr ir ģeniāls.

Esmu atsākusi vairāk zīmēt. Vismaz tas ir pozitīvi, citādi sāk pirksti atrofēties, taču no rītdienas atkal būs jāskiien ar galvu sienā. Skolu jau nevar nemīlēt.

Piedodiet par s*** spanni. Es jūs tomēr mīlu. Bet šodien kaut kā - Stop my breathing and slit my throat/ I must be EmO!!! (līdz viņu mūzikai gan vēl neesmu nolaidusies - ja neskaita grēkošanu "Bullet for my Valentine" virzienā; tātad - cik ta' vairs tālu)