Tauriņdeja. Tumsa kā liels dzīvieks gaida aiz loga, bet es tam skatos tieši acīs. Bet redzu tikai savu gaismas apspīdēto atspulgu stiklā. Jocīgi oranžais krekliņš (oranžais ir mana mīļākā krāsa, jā, nezinājāt?), uz deguna nobraukušas brilles. Un tāds sapņains smaidiņš. Ķeru kaifu no tā, ka gaidu rītdienu. Neparasti, jo vienmēr taču tik grūti atvadīties no šodienas. Jāiet gulēt, bet tauriņi neliek mieru. Ļauj vēl pasēdēt, nu, lūdzu. Ilgi vairs ne, kuš, kuš. Pietiks dejot. Bez skaņas izslēdzu lampu. Tumšais dzīvnieks caur stiklu ieplūst istabā un pieglaužas man. Tumsa ir silta. Tik ļoti silta...