[Recent Entries][Archive][Friends][User Info]

Time	Text
03:41 pm nikis [Link]	C'est la vie, mes amis! Dzīve būtu ļoti vienkārša, ja vien paši cilvēki to nesarežģītu, vai ne? Kaut kā nejauki sanāk, ka cilvēki (arī es) paši pinas jēdzienos un formulējumos kā vistas pa pakulām un nekādi nevar saprast kas ar viņiem īsti notiek. Vai kāds var pateikt kur ir tā robeža, kur beidzas mīlestība un sākas naids, kur draudzība jau sāk pārvērsties par mīlestību, kur kvēla aizrautība transformējas totālā vienaldzībā? Kāpēc viss notiek pēkšņi? Pēkšņi saprata... pēkšņi apjauta... pēkšņi sajuta... Kaut kam sākoties neviens taču nesaprot, kas ar viņu notiek un pat nesaprot, ka vispar kaut kas notiek, un tikai tad, kad process jau rit pilnā sparā, nav apturams vai jau tuvojas noslēgumam, tad visi sauc: pēkšņi sapratu [sajutu, apjautu...]. Gluži vai aizgājušā vilciena sindroms. :) Šonakt ap 4 no rīta runājos vienā no čatiem ar kādu cilvēciņu. Sirsniņa pilna skumju un ciešanu, vēlēšanos mīlēt un bailēm no tās pašas mīlestības, uz kuru tik ļoti traucas visa viņa būtība. Nedaudz pazīstot abas puses, es neuzdrošinos pat minēt, kā tas viss varētu attīstīties tālāk. Tikai kaut kas man saka, ka bez salauztām sirdīm neiztiks arī šoreiz...
Reply:
	From: Sviesta Ciba user Username: Password: Log in?  Anonymous Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem): Subject: No HTML allowed in subject   Don't auto-format: Message: