|
Mar. 13th, 2005|12:25 pm |
Ar lielāko prieku rakstītu mūzikā. Neskatoties uz to, ka mūzika nav nekāda universālā valoda. Tā ir daudz vienkāršāk izteikt savas emocijas, jo domas šeit rakstīt vienalga nav jēgas. Varbūt tikai kādus kaut cik pamatota naida izplūdus, uz ātru roku uzķebinātus laikos, kad ir iespēja mierīgi pasēdēt pie neta, kurš, paldies dievam, man kojās nav.
Vai arī likt linkus uz audio failiem, kur ir dzirdami garastāvokli raksturojoši trokšņi - vīna pudeļu "čpok", šņabja "hrum", atskanoši pieklusušajā, it kā uz svētbrībi pacilātajā publikā, kas pēc brīža izrauj no sevis visu ekzaltāciju pastiepjot roku ar glāzīti.
Vai arī vietuļu klaviatūras čabēšanu un krēsla čīkstēšanu.
Šķiltavu "hrr" un vieglu sausu sprakstoņu,kas rodas degot cigaretei. Varbūt tu nezini, bet tā tur ir, vajag tikai ļoti uzmanīgi ieklausīties.
Prāta dzelzsceļa vienmuļo "tu-dum" "tu-dum", vedot emocijas lopu vagonos uz zemapziņas apakšējiem slāņiem, no kurienes apziņā atgriežas tikai naglu apskrāpēti sastāvi ar lūgumiem neparakstīt jaunus nāvinieku sarakstus.
Klusu pildspalvas čirkstēšanu izvelkot simtiem reižu redzēto parakstu kārtējā juridiski
pareizi noformēta dokumenta apakšā, apliecinot savu rīcībspēju un brīvu gribu bez maldiem un piespiešanas padirst savu dzīvi liekot jaunus parakstus virs svītriņas, zem kuras hronometriskā precizitātē mainās datums. Nenovēršamā pastāvībā un patstāvībā. |
|