5:30 sāk zvanīties, pamostos, nospiežu un aizmiegu. 6šos zvana... Esmu piebraucis. Pieslienos, drausmīgi riebīga, pat tāda kā paģiraina sajūta, vvz no kā, saģērbjos, mantas puslīdz jau saliktas un vēl pēc pār min jau skrienu uz pieturu. Izgāšnakt, kad pus trijos ripoju uz mājpusi, rīga vēl samērā nopietni turpināja reibināšanos un vemšanos pa stūriem, un brīvībene, noteikti ir mana favorīt iela...
Pārbrauciens pār daugavu, cauri Rī, garām jūrmalai, tālāk pa Ventspils šosej’, tad pie Kandavas pa kreisi un uz Kuldīgas pusi. Pāris vietās ceļi iet tur, kur jamiem pēc kartas nebūtu jāiet, pāris vietās kartēs ceļi nav, bet rīta miglainums jau paklīdis un pēc drīz pēc deviņiem varam brist iekšā mežos. Man tiek kvartāls gar bebrupīti, kas tālāk kļūs par bebrupi un mazliet vēl, par Ventu. Mežs diezgan jauns un priedājs, esot pāris medņu riesti apkaimē, ietās viegli, kājās arī nekas pārāk neķerās. Gadās gan iziet uz klajumu, kas svaiga kailcirte, bet kur tad tās nav. Tālāk līdz pašai upītei, šī tur izgrauzusi pašauru ieleju, apkārējais mežs kādu bišķi augstāks, reljefs vispār krietni jokains, augšā, lejā visu laiku. Upītei apkārt saaugušies melnalkšņi, tajos reizumis pa kādam dzilnas vai baltmugurnieka kalumam. Ilgi nebrienu, diezgan slapš, ņems vēl un piesmelsies... Lienu iekšā eglēs. Visi skuju gali izmisīgi izstiepušies un katrs tur kādu pilienu, kas tā vien taisās, lai nopakšķētu uz kāda garām slājēja virsū. Ik pa brīdim, augšāk, tad atkal lejāk, tad cauri biezākiem zariem, tad gar kādu sagāzumu. Tā mežs patīkams, pat diezgan labs, tas nekas, ka tāds jaunāks, ir jamam visas iespējas. Eju kur tālāk, tad šķaudiens un vēl viens... Un mazliet tālāk dzirdu kā pa eglītēm viens aizbrīkšķinās promāk, caur koku stumbriem nospīd tāda sarkanīga mugura vēl. Eh, briedīts zinies! Neko darīt, eju vien tālāk, tad sākās kādas jaunaudzes, tad pamatīgākas kultūras, kur 30mit gadīgas egles saaugušas ik uz dieviem metriem rūtiņās. Tad vēl viens skuvums, ot sazin, kautkāda saimniecība, laikam te kautkur bija lieguma robeža arīdzan. Brienu pa cirtuma malu, kautkādi kauliņi mētājās, tad vēl kautkādi, nez, tālāk pie pāris malējām eglēm viens caurums zemē izkasīts, nez, nez. Varbūt šīgada vilku miga. Nez, nez. Pāri cirsmai pārlido dzilna, kliedzot un aurojot. Eju tālāk, vispār metu cilpas gāpī zīmējās tāds kā loks iekš loka.
Pēc pusstundas piegāju pie neliela purviņa, tāds jau aizvilcies ar priedītēm. Cieņas pēc izieš, ka caur’, nodomāju un sabiedēju medņu gaili, kas izplaukšķinās ārā un pār priedēm aizlido uz meža malu. Vēl pēc padsmit min esmu pie mašīņa un drīz jādodas uz nākošo vietu.
Uz īsu brīdi piestājām Kuldīgā paskatīt, kas uz rumbas darās. Divi ūdensstrazdi bija. Izmantoju ar’ iespēju paķīķerēt caur leicas stikliem... Mjā, ir starpība, un baigākā pietam. Kamēr skatījos strazdus, E. komentē – nu, lido, lido, ai! noslīka, nē, izglābās, noslīka, izglābās, noslīka... izglābās! Tur ūdensstrazds pārlidoja no viena akmens un ik pa brīdim ienirstot nometās uz nākošā.
Tālāk Zvārde, nomaļa un ar briesmīgiem ceļiem, cirsmām, daudzām pamestām mājām, vietām dīvainiem armiju veidojumiem, vietām dīvainākiem kokiem. Skatoties kartē braucam caur mežu, skatoties pa logu - braucam caur milzīgiem izcirtumiem. Skatāmajā vietā ar nomeža šaura josla palikusi, kādi metri varbūt 50, varbūt bišķīt vairāk un kādu gandrīz km gara. Apkārt cirsmas un vietām egļu kultūras... Bet tajā joslā gatavais pūznis. Sagāzušās tādas pusmetrīgas vai resnākas apses un ap tāmu aļņiem spietošana, ik pa kādai iešķīta, vecākām miza gandrīz pilnībā nošķīta... Līdz ezera vai cita slapjuma niedrainajai malai laužos teju kādu stundu, bet pašus lopus tā ar neizdodās ieraudzīt. Niedrāja malā izcirtumos augošo jaunaudzi, retina bebri, sataisījuši tādas simtmetrīgas takas un tik šķinī... Griežos atpakaļ, tāpat drīz tumšais uznāks. Un laužos cauri trīsmetrīgām apsītēm, vietām vēl kādi slapumi apakšā, vietām niedres, klusām paiet nespīd, tad ar īpaši neiespringstu. Protams tagad tie lopi gadās, viens lēkšiem, bet abi pārējie ātriem soļiem aizstibī promāk uz biezākām eglītēm turpat blakus. Izgulējuši trīs kārtīgus pleķus niedrēs un pērnajā zālē. Lieli, nez, varētu būt, ka viena ģimene. Vēl pusstunda un ceļa mala. Tad vēl divas līdz Rī, kautkādi caurbraukumi, ieskrējumi pēc mantām vai veikalā. Un tad brauciens tālāk. Busu gan nokavēju un nakšņot paliku Saulkrastos. Pabaroja, I kīno parādīja. Paklausījos ar tādu un citādu mūziku. Un tad jau drīz pāri divpadsmit... Bet no rīta buss sešos un cikās tur... Aizmiegu. Un pamostos. Atkal viegli grīļojos. Nesaprotu, kas ar šito pamošanos... Bet ātri vien uz busu. Pieturā ar cieņu veros Saulkrastos, cik tukš te no rīta. Un pie viena arī pārdomāju vai šī būs īstā pietura. Gan jau, ka nebūs un brīdi pirms busa nākšanas skrienu meklēt citu (ar pareizo uzrakstu). Ieraugu pieturu, un ieraugu arī busu, kas aizbrauc pretējā virzienā, pārcilāju galvā saulkrastu kasrti, un, jau sāku domāt, ka dabūšu tagad ietu uz šosi un stopēt, lai savā virzienā tiktu, kad buss ir pagriezies pareizajā virzienā un brauc šurp. Vēl mazliet paskrienu, un paspēju. Gandrīz divas stundas ceļā, atliek vien kājāmgabals.
Mājā pašilierējos kādu laiciņu un saprotu, ka nev lāgā. Kā risinājumu pielāgoju miegu uz dažām stundām. Ap diviem pamostos un ir jūtami labāk. Tad vēl rieta laiku uz mežu aizvelku. Pie bebru grāvja darās dzilna, i’ smuki darās, pārlido un turpina darīties. Pēc gaidīšanas, bēberi gan garām peld, bet ārā iznirt pat nedomā. Nu i’ lai... Nevaig ar’. Aizsaigāju līdz kalnam, paskatos, kā tur nekas nenotiek, bet pa nedēļu ir aizvesti siena ruļļi. Tad aizien sabiezējošākā tumsā eju atpakaļ. Piecas minūtēs pirms pieciem dažas reizes purvā iedziedās rubeņi, vēl izcelts viens stirnu buks, un varu pievērsties mājas sakurināšanai.
Pārbrauciens pār daugavu, cauri Rī, garām jūrmalai, tālāk pa Ventspils šosej’, tad pie Kandavas pa kreisi un uz Kuldīgas pusi. Pāris vietās ceļi iet tur, kur jamiem pēc kartas nebūtu jāiet, pāris vietās kartēs ceļi nav, bet rīta miglainums jau paklīdis un pēc drīz pēc deviņiem varam brist iekšā mežos. Man tiek kvartāls gar bebrupīti, kas tālāk kļūs par bebrupi un mazliet vēl, par Ventu. Mežs diezgan jauns un priedājs, esot pāris medņu riesti apkaimē, ietās viegli, kājās arī nekas pārāk neķerās. Gadās gan iziet uz klajumu, kas svaiga kailcirte, bet kur tad tās nav. Tālāk līdz pašai upītei, šī tur izgrauzusi pašauru ieleju, apkārējais mežs kādu bišķi augstāks, reljefs vispār krietni jokains, augšā, lejā visu laiku. Upītei apkārt saaugušies melnalkšņi, tajos reizumis pa kādam dzilnas vai baltmugurnieka kalumam. Ilgi nebrienu, diezgan slapš, ņems vēl un piesmelsies... Lienu iekšā eglēs. Visi skuju gali izmisīgi izstiepušies un katrs tur kādu pilienu, kas tā vien taisās, lai nopakšķētu uz kāda garām slājēja virsū. Ik pa brīdim, augšāk, tad atkal lejāk, tad cauri biezākiem zariem, tad gar kādu sagāzumu. Tā mežs patīkams, pat diezgan labs, tas nekas, ka tāds jaunāks, ir jamam visas iespējas. Eju kur tālāk, tad šķaudiens un vēl viens... Un mazliet tālāk dzirdu kā pa eglītēm viens aizbrīkšķinās promāk, caur koku stumbriem nospīd tāda sarkanīga mugura vēl. Eh, briedīts zinies! Neko darīt, eju vien tālāk, tad sākās kādas jaunaudzes, tad pamatīgākas kultūras, kur 30mit gadīgas egles saaugušas ik uz dieviem metriem rūtiņās. Tad vēl viens skuvums, ot sazin, kautkāda saimniecība, laikam te kautkur bija lieguma robeža arīdzan. Brienu pa cirtuma malu, kautkādi kauliņi mētājās, tad vēl kautkādi, nez, tālāk pie pāris malējām eglēm viens caurums zemē izkasīts, nez, nez. Varbūt šīgada vilku miga. Nez, nez. Pāri cirsmai pārlido dzilna, kliedzot un aurojot. Eju tālāk, vispār metu cilpas gāpī zīmējās tāds kā loks iekš loka.
Pēc pusstundas piegāju pie neliela purviņa, tāds jau aizvilcies ar priedītēm. Cieņas pēc izieš, ka caur’, nodomāju un sabiedēju medņu gaili, kas izplaukšķinās ārā un pār priedēm aizlido uz meža malu. Vēl pēc padsmit min esmu pie mašīņa un drīz jādodas uz nākošo vietu.
Uz īsu brīdi piestājām Kuldīgā paskatīt, kas uz rumbas darās. Divi ūdensstrazdi bija. Izmantoju ar’ iespēju paķīķerēt caur leicas stikliem... Mjā, ir starpība, un baigākā pietam. Kamēr skatījos strazdus, E. komentē – nu, lido, lido, ai! noslīka, nē, izglābās, noslīka, izglābās, noslīka... izglābās! Tur ūdensstrazds pārlidoja no viena akmens un ik pa brīdim ienirstot nometās uz nākošā.
Tālāk Zvārde, nomaļa un ar briesmīgiem ceļiem, cirsmām, daudzām pamestām mājām, vietām dīvainiem armiju veidojumiem, vietām dīvainākiem kokiem. Skatoties kartē braucam caur mežu, skatoties pa logu - braucam caur milzīgiem izcirtumiem. Skatāmajā vietā ar nomeža šaura josla palikusi, kādi metri varbūt 50, varbūt bišķīt vairāk un kādu gandrīz km gara. Apkārt cirsmas un vietām egļu kultūras... Bet tajā joslā gatavais pūznis. Sagāzušās tādas pusmetrīgas vai resnākas apses un ap tāmu aļņiem spietošana, ik pa kādai iešķīta, vecākām miza gandrīz pilnībā nošķīta... Līdz ezera vai cita slapjuma niedrainajai malai laužos teju kādu stundu, bet pašus lopus tā ar neizdodās ieraudzīt. Niedrāja malā izcirtumos augošo jaunaudzi, retina bebri, sataisījuši tādas simtmetrīgas takas un tik šķinī... Griežos atpakaļ, tāpat drīz tumšais uznāks. Un laužos cauri trīsmetrīgām apsītēm, vietām vēl kādi slapumi apakšā, vietām niedres, klusām paiet nespīd, tad ar īpaši neiespringstu. Protams tagad tie lopi gadās, viens lēkšiem, bet abi pārējie ātriem soļiem aizstibī promāk uz biezākām eglītēm turpat blakus. Izgulējuši trīs kārtīgus pleķus niedrēs un pērnajā zālē. Lieli, nez, varētu būt, ka viena ģimene. Vēl pusstunda un ceļa mala. Tad vēl divas līdz Rī, kautkādi caurbraukumi, ieskrējumi pēc mantām vai veikalā. Un tad brauciens tālāk. Busu gan nokavēju un nakšņot paliku Saulkrastos. Pabaroja, I kīno parādīja. Paklausījos ar tādu un citādu mūziku. Un tad jau drīz pāri divpadsmit... Bet no rīta buss sešos un cikās tur... Aizmiegu. Un pamostos. Atkal viegli grīļojos. Nesaprotu, kas ar šito pamošanos... Bet ātri vien uz busu. Pieturā ar cieņu veros Saulkrastos, cik tukš te no rīta. Un pie viena arī pārdomāju vai šī būs īstā pietura. Gan jau, ka nebūs un brīdi pirms busa nākšanas skrienu meklēt citu (ar pareizo uzrakstu). Ieraugu pieturu, un ieraugu arī busu, kas aizbrauc pretējā virzienā, pārcilāju galvā saulkrastu kasrti, un, jau sāku domāt, ka dabūšu tagad ietu uz šosi un stopēt, lai savā virzienā tiktu, kad buss ir pagriezies pareizajā virzienā un brauc šurp. Vēl mazliet paskrienu, un paspēju. Gandrīz divas stundas ceļā, atliek vien kājāmgabals.
Mājā pašilierējos kādu laiciņu un saprotu, ka nev lāgā. Kā risinājumu pielāgoju miegu uz dažām stundām. Ap diviem pamostos un ir jūtami labāk. Tad vēl rieta laiku uz mežu aizvelku. Pie bebru grāvja darās dzilna, i’ smuki darās, pārlido un turpina darīties. Pēc gaidīšanas, bēberi gan garām peld, bet ārā iznirt pat nedomā. Nu i’ lai... Nevaig ar’. Aizsaigāju līdz kalnam, paskatos, kā tur nekas nenotiek, bet pa nedēļu ir aizvesti siena ruļļi. Tad aizien sabiezējošākā tumsā eju atpakaļ. Piecas minūtēs pirms pieciem dažas reizes purvā iedziedās rubeņi, vēl izcelts viens stirnu buks, un varu pievērsties mājas sakurināšanai.