Pamodos brīdī, kad mēģināju nosist telefona zvanu. Nosist, nevis izslēgt. Modinātājs nav zvanījis pārāk ilgi, ir tikai dažas minūtes pāri pieciem. Istaba drēgnuma pilna, laikam vēlāk vajadzēs iekurt krāsni. Aiz loga knapi sāk rādīties gaismiņa. Jāceļas, citādi nokavēšu, lai kas arī tur nebūtu. Pēdējās reizēs, cik tur sēdēts, gaismā neka nav izlīdis, diez vai arī šodien, kas rādīsies, bet tas kadrs tā sadomāts un apdomāts un gaismiņas, ēniņas, fonā kaltušas eglītes... Nu, nevaru atteikties no tās vietas. Ja vēl tie bobri tur līstu pietiekošā gaismā (nu, es jau negribu daudz... 1/30 sek, f 2,8, ja paveicas bik vairāk, iso 400-800 robežās), bet nē - mellā naktī un ne minūti ātrāk! Brokastu kofijs (lai neteiktu proteīnu dzēriens, kur kafija mijās ar cukura kalnu un piena pulveri) un jāskrien. Tīkls, šoreiz arī statīvs un eju. Lejāk trako meža strazdi, vai vietējie vai nakti lidojušie migranti, ej nu sazin, bet visi viņi sačekstinās un ārdās pa krūmiem... Griežos nost no ceļa un pa līkumotu taciņu iebrienu mežā. Slapjš ir, bet nav pārlieku. Taka tīri labi samanāma, arī koki un debess. Tajā malā, kas paliek aiz muguras tik dīvainas strīpas savilkušās, bet sārtums nāk un laikam arī pārējais pasākums drīz būs. Izlienu cauri alkšņiem, pāri dažiem nogāztajiem, un esmu uz līkuma. Nekādas pēdas jaunas nemana, bet vecās lielais lietus, kas pirms dienas bij, visu aizskalojis. Paklājs tā lai mugura pret koku, štativ un kāmerā, uzmetu vēl tīklu... Lakats, snus, cimdi... Un var skatīt, kas te labs notiekās...
Sāksim ar to, ka vispirms te nekas nenotiekās. Pirms divām nedēļam (nu, mazliet vairāk) atnāca ļaudis iks un nojauca trīs dambīšus, kas uzturēja visu sistēmu. Par laimi nojauca visnotaļ diletantiski un neko ļaunu pašiem bebriem nedarīja. Bet kā rādās dažas dienas vēlāk kautkad piekāpuši mednieki un kādus pāris bebrus piežmieguši (no iepriekš manītajiem, vismaz sešiem, knapi trīs vairs redzēti). Tā nu bebri dziedējuši rētas un tumsā dambjus. Nu jau kādu nedēļu, kā dambji atgriezušies normālā darbspējīgā paskatā un pa viņie droši staigā (naktīs) lopi, bet dienās ziugārnis un vāveres, ciršļi, strupastes, bet uz dažiem kokiem medī ziudzenīts. Tikmēr rīta krēslā sēžot tik tiešām nekas nenotiek. Nu lab, mostās sarkanrīkles un visādi sīkputni, meža strazdi sen jau šķiet ir sajkuši, nu, vispār putni ālējās. Jo drīz ausīs saule! Ar skatu skenēju tālo galu, cerībā, ka kāda dzīvība grāvelī parādīsies, kad kautkur labā pusē atskan spēcīgs zara krakšķis. Tāds formāli liels lops. Ausos, jā, it kā pat turpina soļot. Laikam pārgāja pāri izcirtumama. Bet es te sēžu, pilnīgi bez kāda skata uz to pusi, jo priekšā niedres un pāris eglītes (jo jāslējās taču no bebriem, kas var piepeldēt no labās puses, jo turpat viņiem arī kādas no alām. Atskan apjomīgs plunkšķis, izklausās ar visām četrām, pat teiktu, ka izklausās pēc aļņa. Tas tāds neredzamais zvērs, par kuru lielākoties klīst tikai leģendas... Nu lai jau, pāris nīgras domas un turpinu sēdēt. Kautkā no tās grozīšanās lakats noslīdējis un labo aci, cenšos sabīdīt atpakaļ un priekšā nosēžas ziudzenīts. Un pat neiepīkstējās lidojot. Nu, neko, sēžu, nekustos un iešķībi ar vienu aci vēroju košo radību. Putnelis pat neskatās uz mani, pēta kautko lejāk ūdenī. Lai gan, cik vakar tur skatījos, saskatīt tur varētu vienīgi duļķes mazliet mazāk tumšā ūdenī. Šķiet, arī putnelis nonāk pie šīs domas un aiztinās tālāk. Mazliet notirpa roka, laikrādis ap 7:22, gaisma jau kruta, bet no bebriem ne vēsts. Šoreiz no kreisās puses atskan kārtīgi soļi, un daudzi. Un pavadošās skaņas noteikti nāk no mežcūkiem. Jēj, sēžu un priecājos, vairāk nenākšu uz šito vietu sēdēt. Nīgruma kalngals iestājas brīdī, kad arī labā pusē atskan soļi un atkal plunkšķis, laikam arī aļņveidīgais aizgāja atpakaļ no kurienes nācis. Tā sēžu līdz pus deviņiem, tad parādaš sarkanrīklīte, kas pa pretējās puses eglītēm lēkā un darās. Vēroju caur stiklu, izskatās, koša, varētu būt, ka nomainīts tērps, kaut gan nezinu kad un kā jamām tas notikties. Deviņos mežā iestājas normālais dienas ritms, visi kautkur paklīduši, darās savā nodabā, skaļāk uzvedās vien zīlīšu un citu mazputnu grupas, kas tomēr nav pārāk bieži un cenšas turēties kopā.
Bet rezultātā šodien no zvēriem pat nevienu neredzēju. Nez, varbūt vakarā kautkas.
Sāksim ar to, ka vispirms te nekas nenotiekās. Pirms divām nedēļam (nu, mazliet vairāk) atnāca ļaudis iks un nojauca trīs dambīšus, kas uzturēja visu sistēmu. Par laimi nojauca visnotaļ diletantiski un neko ļaunu pašiem bebriem nedarīja. Bet kā rādās dažas dienas vēlāk kautkad piekāpuši mednieki un kādus pāris bebrus piežmieguši (no iepriekš manītajiem, vismaz sešiem, knapi trīs vairs redzēti). Tā nu bebri dziedējuši rētas un tumsā dambjus. Nu jau kādu nedēļu, kā dambji atgriezušies normālā darbspējīgā paskatā un pa viņie droši staigā (naktīs) lopi, bet dienās ziugārnis un vāveres, ciršļi, strupastes, bet uz dažiem kokiem medī ziudzenīts. Tikmēr rīta krēslā sēžot tik tiešām nekas nenotiek. Nu lab, mostās sarkanrīkles un visādi sīkputni, meža strazdi sen jau šķiet ir sajkuši, nu, vispār putni ālējās. Jo drīz ausīs saule! Ar skatu skenēju tālo galu, cerībā, ka kāda dzīvība grāvelī parādīsies, kad kautkur labā pusē atskan spēcīgs zara krakšķis. Tāds formāli liels lops. Ausos, jā, it kā pat turpina soļot. Laikam pārgāja pāri izcirtumama. Bet es te sēžu, pilnīgi bez kāda skata uz to pusi, jo priekšā niedres un pāris eglītes (jo jāslējās taču no bebriem, kas var piepeldēt no labās puses, jo turpat viņiem arī kādas no alām. Atskan apjomīgs plunkšķis, izklausās ar visām četrām, pat teiktu, ka izklausās pēc aļņa. Tas tāds neredzamais zvērs, par kuru lielākoties klīst tikai leģendas... Nu lai jau, pāris nīgras domas un turpinu sēdēt. Kautkā no tās grozīšanās lakats noslīdējis un labo aci, cenšos sabīdīt atpakaļ un priekšā nosēžas ziudzenīts. Un pat neiepīkstējās lidojot. Nu, neko, sēžu, nekustos un iešķībi ar vienu aci vēroju košo radību. Putnelis pat neskatās uz mani, pēta kautko lejāk ūdenī. Lai gan, cik vakar tur skatījos, saskatīt tur varētu vienīgi duļķes mazliet mazāk tumšā ūdenī. Šķiet, arī putnelis nonāk pie šīs domas un aiztinās tālāk. Mazliet notirpa roka, laikrādis ap 7:22, gaisma jau kruta, bet no bebriem ne vēsts. Šoreiz no kreisās puses atskan kārtīgi soļi, un daudzi. Un pavadošās skaņas noteikti nāk no mežcūkiem. Jēj, sēžu un priecājos, vairāk nenākšu uz šito vietu sēdēt. Nīgruma kalngals iestājas brīdī, kad arī labā pusē atskan soļi un atkal plunkšķis, laikam arī aļņveidīgais aizgāja atpakaļ no kurienes nācis. Tā sēžu līdz pus deviņiem, tad parādaš sarkanrīklīte, kas pa pretējās puses eglītēm lēkā un darās. Vēroju caur stiklu, izskatās, koša, varētu būt, ka nomainīts tērps, kaut gan nezinu kad un kā jamām tas notikties. Deviņos mežā iestājas normālais dienas ritms, visi kautkur paklīduši, darās savā nodabā, skaļāk uzvedās vien zīlīšu un citu mazputnu grupas, kas tomēr nav pārāk bieži un cenšas turēties kopā.
Bet rezultātā šodien no zvēriem pat nevienu neredzēju. Nez, varbūt vakarā kautkas.