rīts sākās ar smaidošu trolejbusa vadītāju, kas informēja, ka nu jau biļetīte maksājot 60 sant, kā rezultātā nācās atkrāmēt somu, lai sameklētu maku un atlikušos 10.. tālāk smaga soma līdz pustukšam mazirbes busim. slokā sabira pilns ar sēņotājiem, kas saspiedās un sakāpa viens otram uz galvām, bet nu neko. lēnā garā bira ārā gar ceļa malām un tipināja iekšā piejūras mežos. izkāpām bērzciemā, jaunskungam pilna soma ar konserviem, un tad vēl kāti un kas tik ne. man ar lielā somiņa. un karčas un taša ar sandaļiem. kamēr līdz bāzei aiziet gandrīz pusstunda. ezerā vējš. ornitologi nav, vispār pie bāzes neviens izņemot trušus nav. trušiem nobērtas auzas, sak' lai lopi barojās! a tādi tramīgi palikuši, kautgan neatceros, ka pēdējos gados kādu kāds būtu noķēris! vēlās brokastis, tad laivas aplūkotas un nolūkotajā iesēsts un apskatīts riņķī un apkārt. var braukt.
ezerā tiešām vējš, vairāk par vējgurū sacītajiem 12, vismaz kādi piepadsmit, bet brāzmas varētu būt pat vēl vairāk. bet pa vējam jau labi iet... izbraukāju cerus un līčus aizvēju meklējot, makškerēšana nekāda, tikai airēšana. un baltie gārņi un kormorāni (baklažāni), tālāk govslopi krastā ganās (kurus vēlāk iepūš mežā), tuvāk tikai niedres. zem kājām laiva, zem laivas hāres.
laikam ritot lavās klāt neliels besis (jo braukts taču zivis baidīt) un uz plaukstām spilventiņi (airu laivas blakne). kādā brīdī pieķerās mazasarīts. un tika ietirināts apakaļ lielajā ezera asarā. badakāsis! āķis lielāks nekā pati zivs.
lēnām organisms izdedzinājis ogļhidrātu rezervītes un saka, ka gribās rīt. ot jābraukājas uz bāzes pusi apakaļ, bet kautkā baigi negribās. vējš laikam jau tāds, kā saka - bedovijs! neko jāirās vien ir. distance maza, kāds kilometrs, puse pa niedrām un ceriem, puse pa atklātu ūdeni tieši vējā. pa niedrēm vēl tā, bet taisnais gabals tiek muļļāts krietni ilgi...
bāzē atbraucis egīls un divi vīreļi ar motoru, kamo šamie montē pie laivas. paēdam pusdienas, bet vējš vēl liels. palasu. paguļu. parakstu. atslēdzos. un pamostos. sak rimstās. ta jau būs jābrauc iekšā!
pāri klajumam, uz grebi. airi, airi, airi, lāpsto ūdens virsmu, lāpsto vēju, lāpsto viļņus. savāds dzens sāk iesēsties iekš ribām...
iekšā vienā klajumā iekšā citā. sāk zvanīties te visādi un mļin, Pilāts vel zivi, un mļin, vēlk vēlvienu. a man neķerās. izbraukāšanās jau uz urrā un uz pievakari vējš norima pavisam. no grebja iekšienes skan kautkādi dzērvju tūkstoši, gan jau arī kamārcē vācās bari kopā, būs jāpiestaigā ciemos i tur, i tur un vēl šur tur...
pie tumsas sākuma, tiek sākts arī apakaļceļš, un miegainais sāk ķepināt acis (un ķepina joprojām), pa ceļa satiekam vides inspektorus pirmo reizi daudzo gadu laikā kas vadīti kā nebūt vazājoties gar ūdeņiem un vispār! aprunājamies un tādā garā, un tad arī bāze klāt, vēl pa tumšām niedrām sameklēta ostas vieta (knapi) un tad speķis un maize un tagad tūlīt ies atlūzt!
ezerā tiešām vējš, vairāk par vējgurū sacītajiem 12, vismaz kādi piepadsmit, bet brāzmas varētu būt pat vēl vairāk. bet pa vējam jau labi iet... izbraukāju cerus un līčus aizvēju meklējot, makškerēšana nekāda, tikai airēšana. un baltie gārņi un kormorāni (baklažāni), tālāk govslopi krastā ganās (kurus vēlāk iepūš mežā), tuvāk tikai niedres. zem kājām laiva, zem laivas hāres.
laikam ritot lavās klāt neliels besis (jo braukts taču zivis baidīt) un uz plaukstām spilventiņi (airu laivas blakne). kādā brīdī pieķerās mazasarīts. un tika ietirināts apakaļ lielajā ezera asarā. badakāsis! āķis lielāks nekā pati zivs.
lēnām organisms izdedzinājis ogļhidrātu rezervītes un saka, ka gribās rīt. ot jābraukājas uz bāzes pusi apakaļ, bet kautkā baigi negribās. vējš laikam jau tāds, kā saka - bedovijs! neko jāirās vien ir. distance maza, kāds kilometrs, puse pa niedrām un ceriem, puse pa atklātu ūdeni tieši vējā. pa niedrēm vēl tā, bet taisnais gabals tiek muļļāts krietni ilgi...
bāzē atbraucis egīls un divi vīreļi ar motoru, kamo šamie montē pie laivas. paēdam pusdienas, bet vējš vēl liels. palasu. paguļu. parakstu. atslēdzos. un pamostos. sak rimstās. ta jau būs jābrauc iekšā!
pāri klajumam, uz grebi. airi, airi, airi, lāpsto ūdens virsmu, lāpsto vēju, lāpsto viļņus. savāds dzens sāk iesēsties iekš ribām...
iekšā vienā klajumā iekšā citā. sāk zvanīties te visādi un mļin, Pilāts vel zivi, un mļin, vēlk vēlvienu. a man neķerās. izbraukāšanās jau uz urrā un uz pievakari vējš norima pavisam. no grebja iekšienes skan kautkādi dzērvju tūkstoši, gan jau arī kamārcē vācās bari kopā, būs jāpiestaigā ciemos i tur, i tur un vēl šur tur...
pie tumsas sākuma, tiek sākts arī apakaļceļš, un miegainais sāk ķepināt acis (un ķepina joprojām), pa ceļa satiekam vides inspektorus pirmo reizi daudzo gadu laikā kas vadīti kā nebūt vazājoties gar ūdeņiem un vispār! aprunājamies un tādā garā, un tad arī bāze klāt, vēl pa tumšām niedrām sameklēta ostas vieta (knapi) un tad speķis un maize un tagad tūlīt ies atlūzt!