dažkārt liekas, ka vidusskolā iedalījums Eksatajos un Humanitārajos nošķir divas pavisam svešas pasaules, kas saskarās netīšām un ļoti negribīgi. Attiecīgi Eksatie - gudrie, spējīgie, humanitārie - nu no vieņiem labāk neko negaidīt (tīri subjektīvi vadoties pēc skolotāju attieksmes). Tad vēl ir Skolotāju attieksme - ja jau no viņiem grūti ko sagaidīt, tad labāk neko neprasīt un ja mazliet aizsēdēšos kafijas pauzē, gan jau viņi nepārdzīvos. Patiesībā man tas riebjas. Protams, patīkami, ja jāpavada mazāk laika klasē no kuras strāvo attieksme, bet tia pat laikā, manuprāt tā ir cilvēciska pieklājība, jeb disciplīna, ka uz stundām arī skolotāji ierodas laikā, vienalga cik kruti viņi būtu.
Bet kad es pasēžu tai nelaimīgajā klasē, un mazliet paklaiņoju savu zināšanu plašajos apvāršņos, domājot par to, kāpēc ir radusies šī neredzamā siena, nākas saprast, ka patiesībā tie ir uzpūsti sūdi un dažu indivīdu aizspriedumi, pret tiem, kam izzināšana interesē ne gluži fiziskā un taustāmā veidā.