mēs esam tikai cilvēki. cik smieklīgi neapskaužama patiesība. tikai cilvēki ar savām vājībām un nespēcībām, rastura īpatnībām un laicīgu ķermeni, tikai domu dzirkstis pasaules vēsturē. Katrs pats par sevi, katrs sevi, un tomēr viens otram. Viedojām savas mazās pasaulītes saskaņā viens ar otru un nereti ielaužoties citu privātājā zonā. tikai cilvēki, aizvien gribēdami vairāk, bet nespēdami tik galā ar jau esošo - itkā tālāk būs vieglāk. muļķības! mēs esam tikai cilvēki, šeit un tagād un nekad nebūsim nekas vairāk. viens otram un katrs sevi, bet tomēr kopā, kaut arī tik ļoti šķirti, novelkot kādu milzīgi iedomātu akmens mūra sētu, ko retais spēs pārvarēt un arī tad tikai vienreiz. citi stāvēs otrā pusēs un klaigās cik skaļi viens spēs uz visām pusēm, cerēdami, ka kāds izdzirdēs un atvērs robēžu aktīvākai tirdzniecībai. tikai cilvēki - mazi un lieli, cildeni un drusku smieklīgi, nobijušies un tādi, kas izliekas drosmīgāki. cik gan daudz, cik gan atšķirīgi, tai pat laikā tika cilvēki, kas ēd, kas priecājas, kas dzīvo un beigās mirst. jā, tās ir beigas. Beigas cilvēkam, kas tik ļoti cenšas būt, kas vairāk. mirsti tu, un izgaist tava pasaule. labākajā gadījumā tā būs bijusi gana spoža, lai to varētu pamanīt visu citu pasaulīšu vidū. varbūt tā būs apspīdējusi gana daudz citu pasaulīšu, lai izceltos un saglabātos atmiņā. bet tas arī viss.
mēs esam tikai cilvēki, lai cik patīkami tas dažkārt neskanētu.