Lēnām birstu pa gabaliņiem, kā vecas gleznas, kurām sāk lobīties nost krāsa. Un tad es vairs nezināšu, kas es esmu, kad tapu un kāpēc pastāvu. Un neviens uz mani vairs neskatīsies, jo kuram gan interesē smuks rāmis. Tas tā pat ir tikai rāmis, bet bez gleznas, tas zaudē savu būtību un pastāvēšanas iemeslu.
Es varētu kļūt par spoguli, kurā spēlētos gaismas un ēnas mežonīgā rotaļā. Bet ja kāds izslēgs gaismu? Ko tad ? tad paliek tikai mēma stikla virsma, kurai pašai par sevi tā pat nav nekāds nozīmes. Un varbūt šai bezjēdzīgajai stikla virsmai ir smuks rāmis. Tā varētu priecāties pati par sevi kā dīķis Narcisa acīs.
Es lēnām birstu pa gabaliem, un gan ko pēc tam varēs iesākt ar manu skaisto rāmi?