Krītošas lapas ir kā krituši sapņi – tās nolaižas tev pie kājām neticami skaistā paklājā un saka tev: „nebaidies, kāp virsū, mūs tāpat vairs pie kokiem nepiešūsi”. Bet tev patiesībā gribās tikai redzēt tās krītam atkal un atkal, jo ne jau tas paklājs tev tīkams, bet gan brīdis, kad vēja pluinītas lapas tev visapkārt dejo savu pēdējo deju, tāpat kā zvaigznes, kas iemirdzas viskošāk, tikai tad, kad to laiks jau iztecējis.
Un tad tas ir cauri, lapas nokritušas, zvaigznes izdzisušas, sapņi nogrimuši kaut kur dziļi tavā pašapcerē un tu kā svešais staigā pat visskaistāko no paklājiem ko tavas acis jebkad ir redzējušas un nesaproti, par ko gan visa tā jezga. Tu vienlaikus atrodies te, tur un kaut kur pa vidu, lai varētu ar vienu soli samīdīt visu, kas kritis un ko vairs nav tavos spēkos atdzīvināt.
Un tad ir tas brīdis, kad saproti, ka vasaras sapnis ir galā, bet skarbā realitāte ir tāda, ka tu pats to nogalināji savām mazajām nevainīgajām rociņām. Tu pieķēries pie tā tik ļoti, ka nepamanīji to brīdi, kad tas jau bija nožņaudzies tavās skavās, bet tu ,dziļi sirdī būdams mazliet līdzīgs nekrofīlam, centies no tā vēl izspiest kaut mazliet prieka sev pašam.
Sapnis ir galā un pēdējais prieks, ko tu no tā guvi arī ir pagaisis mirkļa eiforijā. Tu sāc pamanīt, ka patiesībā līst un tavs skaistais sapņu paklājs jau sen ir pārvērties brūnganā žļambā, kas līp klāt pie taviem jaunajiem, speciāli šai sezonai pirktajiem apaviem. Bet tad jau sākas cits stāsts, ko jāpagūst izsapņot līdz nākošajam lapkritim.