man nekad nav patikuši pirmie septembri, atskaitot pašu pirmo, kad ar patīmaku satraukumu gaidi pārmaiņas. par pirmā septembea banalitātēm šausmīgākas spēj būt tikai pēdēja zvana žēlabainās runas.

bet viens man tomēr ir jāatdzīst - pirmie pieci gadi (ja vien neesi tas viens nabadziņš, kurš kolektīvi izvēlēts apcelšanai)ir interesanti un pat patīkami( kā lai nepriecājas ja atzīmju vietā tu saņem saulītes un mēnestiņus), nākošie 5 - tu sāc aprast ar savu vispārējo viduvējību jo nav labi pārāk izcelties un tai pat laikā, ja palaidīsies tu riskē ar savām jau tā vajājām finansēm, bet brīdī, kad tu tiešām sāc to visu padarīšanu ar "mācīšanos" izbaudīt, tu secini, ka ir pienācis tavs pēdējais pirmais septembris ar banalajām runām un tev ,pie rokas pieķēries, soļo kāds sīkais (tāds, kas augumā tev apmēram līdz nabai), un pašam sāk palikt žēl, ka banalitātes tiešām kalusies pēdējo reizi.

tā vien gribējās viņam (tam sīkajam)pateikt - zini, brīdī, kad tev šis viss tiešām sāks patik, viss jau būs beidzies.