izlasīju.
"Romāns «Varbūt ir sala» ir drosmīga, izaicinoša, domāt rosinoša franču modernās literatūras augstākā pilotāža, ko vēl pievilcīgāku dara Dena Dimiņa virtuozais tulkojums." /apollo.lv/
pirmo reizi mani pārņem tāda nopietan sajūta, ka varbūt es tiešām laižu dzīvi garām (huh)
bet GM tā grāmatiņa varētu patikt :)
pilikums:
pēdējā laikā lasot mūsdienu literatūru (izņemot krimiķus, sieviešu romānus un citus sūdus, ko personīgi man bieži vien ir gruti nosaukt par literatūru) nākas uzdurties neticamam fatālismam, kas staro no malu malām. nav jau tā, ka es dzīvotu ar rozā brilēm un domātu, ka viss ir tieši tā kā tam jābūt, bet ainas, kas man nereti parādās acu priekšā lasot literatūru, kas nosacīti pretendē uz kaut kādu mūsdienu sabiedrības dokumentāciju, dažkārt liek skudriņām skriet pār muguru ar jautājumu vai tad tiešām viss ir tādā pakāļā. nu re, tad gad es mazliet pasēžu un padomāju, secinu, ka pakaļā ,iespējams, ka arī ir, bet ne gluži šeit, šajā pasuales nustūrī, kur cilvēki vēl jo projām tiek audzināti vairāk vai mazāk pēc desmit svēto baušļu parauga, par to, ka grēkot (neciešu šo vārdu) nav labi.
bet kas attiecās tieši uz šo konkrēto darbu, tad patiesībā man laikam jācitē paša Velbeka radītais Daniels1: "manā dzīvē ir bijušas divas sievietes - viena nepārāk cienīja seksu, otra nepārāk augstu vērtēja mīlestību."
Tālāk jau varētu diskutēt par jautājumu, vai arī ģenētisku kopēšanu mēs varam nosaukt par mūžīgās dzīves izpildītu solījumu, par utopiju bez iekāres un antiutopiju, kur vienīgais dzinulis ir seks tā krāšņākajās izpausmēs. Par dzīvi pēc 40 un, ka varbūt tomēr pašnāvība ir visnotļa cienījams veids kā atbrīvot sevi no nelietderīgās eksistences. jautājums, par to, kas īsti ir lietderīga eksistence, gan laikamvēl būtu jāapspriež.
Autoram patiesībā ir visnotļa spēcīga nosliece uz filosofēšanu, bet tas netraucē, tas diezgan jauki iet kopā ar visu pārējo :)
"Romāns «Varbūt ir sala» ir drosmīga, izaicinoša, domāt rosinoša franču modernās literatūras augstākā pilotāža, ko vēl pievilcīgāku dara Dena Dimiņa virtuozais tulkojums." /apollo.lv/
pirmo reizi mani pārņem tāda nopietan sajūta, ka varbūt es tiešām laižu dzīvi garām (huh)
bet GM tā grāmatiņa varētu patikt :)
pilikums:
pēdējā laikā lasot mūsdienu literatūru (izņemot krimiķus, sieviešu romānus un citus sūdus, ko personīgi man bieži vien ir gruti nosaukt par literatūru) nākas uzdurties neticamam fatālismam, kas staro no malu malām. nav jau tā, ka es dzīvotu ar rozā brilēm un domātu, ka viss ir tieši tā kā tam jābūt, bet ainas, kas man nereti parādās acu priekšā lasot literatūru, kas nosacīti pretendē uz kaut kādu mūsdienu sabiedrības dokumentāciju, dažkārt liek skudriņām skriet pār muguru ar jautājumu vai tad tiešām viss ir tādā pakāļā. nu re, tad gad es mazliet pasēžu un padomāju, secinu, ka pakaļā ,iespējams, ka arī ir, bet ne gluži šeit, šajā pasuales nustūrī, kur cilvēki vēl jo projām tiek audzināti vairāk vai mazāk pēc desmit svēto baušļu parauga, par to, ka grēkot (neciešu šo vārdu) nav labi.
bet kas attiecās tieši uz šo konkrēto darbu, tad patiesībā man laikam jācitē paša Velbeka radītais Daniels1: "manā dzīvē ir bijušas divas sievietes - viena nepārāk cienīja seksu, otra nepārāk augstu vērtēja mīlestību."
Tālāk jau varētu diskutēt par jautājumu, vai arī ģenētisku kopēšanu mēs varam nosaukt par mūžīgās dzīves izpildītu solījumu, par utopiju bez iekāres un antiutopiju, kur vienīgais dzinulis ir seks tā krāšņākajās izpausmēs. Par dzīvi pēc 40 un, ka varbūt tomēr pašnāvība ir visnotļa cienījams veids kā atbrīvot sevi no nelietderīgās eksistences. jautājums, par to, kas īsti ir lietderīga eksistence, gan laikamvēl būtu jāapspriež.
Autoram patiesībā ir visnotļa spēcīga nosliece uz filosofēšanu, bet tas netraucē, tas diezgan jauki iet kopā ar visu pārējo :)
4 comments | Leave a comment