Es sev atklāju: laukos nav bail no nāves. Vismaz ne tik ļoti kā pilsētā. Nāve pilsētā ir pārāk nedabīga. Tas ir viss, ko varu teikt par šo tēmu.
***
Kad dzīvo laukos, pilsēta liekas nereāla. Es nemaz neilgojos pēc pilsētas. Laiks tur plūst nevienmērīgi un katrai stundai ir baiļu acis. Pilsētā mani dvēselei ir hroniski paaugstināta tempratūra un pulsa pārsitienu. Pilsētā gribās pārāk daudz iegūt - draudzību, mīlestību, atzinību. Pilsētā grūti atšķirt sevi no citiem. Pārkarsušas dvēseles drudzi uzdod par kaisli, un vienas nakts īssaavienojums atstāj pārāk dziļas un sāpīgas rētas.
Pilsētā katram vajadzētu nēsāt līdzi strāvas stabilizatoru.
Laukos es nepārdzīvoju pat to, ka man nav draugu.
***
Niecinu pilsētu, bet, uzraks'tito pārlasot, secinu: par laikiem es raksut kā īsta pilsētniece. Visi šie mijkrēšļi un vārīgās baltās sievietes.
Piedod, pilsēta, mīļā. Tavs kreppapīra raibums un lētie vizuļi man tuvi. Asfalta smarža uzbudina tā pat kā siena aromāts. Man nepieciešanas pilsētas klačas un intrigas, un pilsētā nepastāvigā laime. man patīk naudu un viss, ko pilsētā par to var dabūt. Man patīk skaļas izpriecas naktī un mājupatgriešanās rīta rēnajā gaismā, kad samiegojušies strādnieki pirmajos troleibusos dodas uz darbu.
Tu esi ilgas sētnieču acīs un karnevāla spozme viņu oranžajās vestēs.Skūpsti telefonu būdas. Žurku slepenā rosība pagrabos un taksometru riepu kaukšana pie viesnīcas "Latvija".
tu esi franču smaržu, netīru trepju telpu un automobīļu izplūdes gāzu aromātu sajaukums.
tu esi nedabīga un tieši tāpēc - skaista.
(Bet saproti - laukos nav abil no nāves.)
***
Pa īstam var mīlēt tikai vienu pilsētu. Es nedomāju čaulu - namus un lielas, un bruģi. Es domāju to dzīvo pilsētu, ar miesu un asinīm, ar cilvēkiem un viņu lomām.
Un es atklāju: es nevaru pietiekami dziļi mīlēt savu pilsētu. Tās miesa un asinis ir ļaunas sērgas saēstas.Tās ielās skan sveša valoda, un man netīkamas krāsas un formas ir svešo kreppapīra puķes. Viņu smārds pamazām irdina namu mūrus un pieminekļu pamatus.
Un vēl - mana pilsēta ir nabadzīga. Es varu to saprat un piedot, tomēr - nabadzīga pilsēta ir nožēlojama. Nabadzībai pilsētā jāslēpjas pažobelēs, tā nedrīkst sevi demonstrēt galvenajā ielā. Mana nabaga pilsētā ir kā nogurusi paveca sieviete pēc varmācīga mīlas akta ar klaidoni, kurš nav pat samaksājis. SMinķis no sejas ir nost, un kādreiz tik greznais tērps - savazāts un saplēsts.
***
Kad dzīvo laukos, pilsēta liekas nereāla. Es nemaz neilgojos pēc pilsētas. Laiks tur plūst nevienmērīgi un katrai stundai ir baiļu acis. Pilsētā mani dvēselei ir hroniski paaugstināta tempratūra un pulsa pārsitienu. Pilsētā gribās pārāk daudz iegūt - draudzību, mīlestību, atzinību. Pilsētā grūti atšķirt sevi no citiem. Pārkarsušas dvēseles drudzi uzdod par kaisli, un vienas nakts īssaavienojums atstāj pārāk dziļas un sāpīgas rētas.
Pilsētā katram vajadzētu nēsāt līdzi strāvas stabilizatoru.
Laukos es nepārdzīvoju pat to, ka man nav draugu.
***
Niecinu pilsētu, bet, uzraks'tito pārlasot, secinu: par laikiem es raksut kā īsta pilsētniece. Visi šie mijkrēšļi un vārīgās baltās sievietes.
Piedod, pilsēta, mīļā. Tavs kreppapīra raibums un lētie vizuļi man tuvi. Asfalta smarža uzbudina tā pat kā siena aromāts. Man nepieciešanas pilsētas klačas un intrigas, un pilsētā nepastāvigā laime. man patīk naudu un viss, ko pilsētā par to var dabūt. Man patīk skaļas izpriecas naktī un mājupatgriešanās rīta rēnajā gaismā, kad samiegojušies strādnieki pirmajos troleibusos dodas uz darbu.
Tu esi ilgas sētnieču acīs un karnevāla spozme viņu oranžajās vestēs.Skūpsti telefonu būdas. Žurku slepenā rosība pagrabos un taksometru riepu kaukšana pie viesnīcas "Latvija".
tu esi franču smaržu, netīru trepju telpu un automobīļu izplūdes gāzu aromātu sajaukums.
tu esi nedabīga un tieši tāpēc - skaista.
(Bet saproti - laukos nav abil no nāves.)
***
Pa īstam var mīlēt tikai vienu pilsētu. Es nedomāju čaulu - namus un lielas, un bruģi. Es domāju to dzīvo pilsētu, ar miesu un asinīm, ar cilvēkiem un viņu lomām.
Un es atklāju: es nevaru pietiekami dziļi mīlēt savu pilsētu. Tās miesa un asinis ir ļaunas sērgas saēstas.Tās ielās skan sveša valoda, un man netīkamas krāsas un formas ir svešo kreppapīra puķes. Viņu smārds pamazām irdina namu mūrus un pieminekļu pamatus.
Un vēl - mana pilsēta ir nabadzīga. Es varu to saprat un piedot, tomēr - nabadzīga pilsēta ir nožēlojama. Nabadzībai pilsētā jāslēpjas pažobelēs, tā nedrīkst sevi demonstrēt galvenajā ielā. Mana nabaga pilsētā ir kā nogurusi paveca sieviete pēc varmācīga mīlas akta ar klaidoni, kurš nav pat samaksājis. SMinķis no sejas ir nost, un kādreiz tik greznais tērps - savazāts un saplēsts.
Leave a comment