es mēdzu rakstīt. dažkārt to darot iedomājos par cilvēku, ko sen neesmu redzējusi, vai ārkārtīgi vēlos sastapt. Būtu jauki, ja man būtu vairāk attaisnojošs iemesls viņam piezvanīt, vai vienkārši uzpeldēt viņa ikdienas rutīnā, bet tā parasti nav. Tāpēc es rakstu. Iekāpju troleibusā, cerot, ka nebūs jākāpj ārā pārāk ātri, izvelku mobīlo no kabatas un visdziļākajā vienkāršībā rakstu par to, ko redzu, vai domāju - parasti niekus, jo tie aizķeras vislabāk un varbūt mazliet paskaidro mani pašu. būtu smieklīgi cerēt, ka šis cilvēks kaut reizi vēl iedomājas par mani, vai par to cik vienkārši un patīkami bija sēdēt vienam otra sabiedrībā un pļāpāt. Tas nav svarīgi. tas bija sen un šobrīd no tā nav palicis pāri pat tik daudz cik vāja atblāzma manās atmiņās, bet braucot pāri Zemitānu tiltam es domāju tieši par viņu un to ka sen nav redzētas un ka vēl senāk viņš solīja iedzert kafiju mazliet nepiespiestā atmosfērā. smieklīgi, cik gan ļoti man patīk atcerēties vecus solījumus. manis sacerātā sms nav pārāk gara, lai nebūtu uzmacīga un beigās uzdod tikai vienu jautājumu, lai neliktos, ka mirstu no ziņkārības. Katalogā es atrodu vārdu un ceru, ka nummurs nav mainīts. spriežot pēc atskaites uz ko bija jāpagaida, nummurs vēl jo projām ir tas pats. tas labi.
nav jau tā, ka es tiešām domātu, ka viņš man atbildēs, vai ka viņa tas būtu jādara. bet es tomēr gaidu. pēc stundas man nākas netikai apzināties, bet arī saprast, ka varbūt viņš nemaz neatbildēs. tas mazliet nomierina un tomēr liek justies skumji. liekas, ka ir pienācis laiks atvadīties arī no atmiņām.