viss sākās ar to, ka ceturdien dzerot kokteilīšus Orange bārā, ap 12.00 tur ieveļas vesels bars ar Dzirniešiem, kas smejas, dzer un DEJO. jutos aizskarta līdz sirds dziļumiem tik ļoti, ka vakar par savu pēdējo naudu (tb - man nākošās divas dienas jādzīvo par vienu latu un liekas, ka tas izslēdz manu dalību jebkādos Paula dziedāšanas svētkos no rīta līdz vakar, kur nav barošana (maucība <<)) nopirku biļeti uz Laiks dejot improvizācijām un skicēm. Un ziniet - man liekas, ka bija tā vērts.
Uzstājās gan provesionāļi, gan amatieri, gan vnk improvizētāji.
Publikas iesildīšana bija uzticēta krievalodīgajiem ar trīs skicēm - "Poet i evo muza". man liekas, ka publika bija līka, no skata, kā viens noaudzis vecis stāv zāles vidū un ar sirdi un dvēseli stāsta par savi kā dzejnieku, un ap viņu tai pat laikā lokās tāda meitenīte ar lielām acīm un apbrīnas pilnu skatienu. Pardon - nevis lokās, bet karājas uz viņa. Laikam jau lieki teikt, ka Krievu mentalitāte ir radīta priekš skatuves un tas tiešām pavelk.
tālāk sekoja dažādi deju priekšnesumi par dažādām tēmām un noskaņām - pārsvarā īstenībā prieks par līmeni, jo pazīstot dejotājus, parasti tā vien ir, ka priekš mazas publikas censties nav vērts, bet tur bija redzama atdeve.
ārkārtīgi spilgts skats - metene zāles vidū, viena. Gaisma krīt no aizmugures viņai. Dziesma ir kaut kas par uguni un augšanu, bet viņa dejo tā itkā sadegs, ja kaut uz brīdi apstāsies. laikam galvenais šai spēlē bija neiziet no gaismas, lai nepazaudētu savu ēnu.
Nu un protams - vakaru noslēdz neviens cits kā "Dzirnas", bet nevis pieaugušo grupa, bet gan mazās meitenītes. Tiek veltītas desmit minūtes skatuves ierīkošanai, tiek paziņots, ka rezišors un horeogrāfs šim visam, topošajam, ir neviens cits kā izcilais [bla bla] no itālijas, kurš dīvainā kārtā sēž tieši aiz manis un es atceros, ka arī man ir bijis tas gods baudīt divas līdz trīs studas pie viņa.
neko pielikt ne atņemt - iestudējums bija perfekti noslīpēts. jāatdzīst gan ka tā bija vairāk locīšanās ap benķiem, bet ņemot vērā zāles izmērus, prieks, ka bija iespēja to vērot.
es gan nezini, cik daudz no jums ir bijuši uz mopietnu dejas izrādi, bet salīdzinājums varētu būt tāds: ka lielie koncerti ir līdzīgi milzīgam teātrim kur uz milzīgas skatuves spēlē daudz aktieru, bet šādas skices un im provizācijas līdzinās vairāk intīmam dzejas vakaram.
Uzstājās gan provesionāļi, gan amatieri, gan vnk improvizētāji.
Publikas iesildīšana bija uzticēta krievalodīgajiem ar trīs skicēm - "Poet i evo muza". man liekas, ka publika bija līka, no skata, kā viens noaudzis vecis stāv zāles vidū un ar sirdi un dvēseli stāsta par savi kā dzejnieku, un ap viņu tai pat laikā lokās tāda meitenīte ar lielām acīm un apbrīnas pilnu skatienu. Pardon - nevis lokās, bet karājas uz viņa. Laikam jau lieki teikt, ka Krievu mentalitāte ir radīta priekš skatuves un tas tiešām pavelk.
tālāk sekoja dažādi deju priekšnesumi par dažādām tēmām un noskaņām - pārsvarā īstenībā prieks par līmeni, jo pazīstot dejotājus, parasti tā vien ir, ka priekš mazas publikas censties nav vērts, bet tur bija redzama atdeve.
ārkārtīgi spilgts skats - metene zāles vidū, viena. Gaisma krīt no aizmugures viņai. Dziesma ir kaut kas par uguni un augšanu, bet viņa dejo tā itkā sadegs, ja kaut uz brīdi apstāsies. laikam galvenais šai spēlē bija neiziet no gaismas, lai nepazaudētu savu ēnu.
Nu un protams - vakaru noslēdz neviens cits kā "Dzirnas", bet nevis pieaugušo grupa, bet gan mazās meitenītes. Tiek veltītas desmit minūtes skatuves ierīkošanai, tiek paziņots, ka rezišors un horeogrāfs šim visam, topošajam, ir neviens cits kā izcilais [bla bla] no itālijas, kurš dīvainā kārtā sēž tieši aiz manis un es atceros, ka arī man ir bijis tas gods baudīt divas līdz trīs studas pie viņa.
neko pielikt ne atņemt - iestudējums bija perfekti noslīpēts. jāatdzīst gan ka tā bija vairāk locīšanās ap benķiem, bet ņemot vērā zāles izmērus, prieks, ka bija iespēja to vērot.
es gan nezini, cik daudz no jums ir bijuši uz mopietnu dejas izrādi, bet salīdzinājums varētu būt tāds: ka lielie koncerti ir līdzīgi milzīgam teātrim kur uz milzīgas skatuves spēlē daudz aktieru, bet šādas skices un im provizācijas līdzinās vairāk intīmam dzejas vakaram.
Leave a comment