es ienīstu, to kā tu liec man justies. Reizē debesīs un ellē, bet tu pa vidu plēs mani uz pusēm.
veca mīlestība neskaitās, jo tā nedar pāri. bet tu neesi mīlestība - tu esi apsēstība, kas kā sērga vienmēr paliek blakus, lai cik ļoti es bēgtu, un beigās es vairs nekur neskrienu, pieņemu un ļaujos.
tu esi mana visatļautība, mans sapnis un murgs, viss, ko es vēlos un no kā man visvairāk bail.
es varētu kaunēties, ja tāds jūtas man vairs nebūtu svešas, es varētu beigt, ja man tik ļoti negribētos turpināt, es varētu raudāt, bet nav īsti par ko. Es varētu kliegt pretīm pasaules netaisnībai, bet atskan tikai čuksti.
tu esi kā narkotika - reizē reibinoši salda, un tomēr tik ļoti graujoša.