Es dažkārt mēdzu aizmirst, ko es kam esmu teikusi, ko ar ko darījusi vai runājusi. Iespējams, ka tas pat nav īsti svarīgi, ja jau neatceros, jo melojusi jau arī neesmu. Bet tik un tā nepatīkami. Ceru ka neesmu kļuvusi liekvārdīga.

Citkārt liekas, ka pat verbālā caureja nav gana labs paņēmies kā atbrīvoties no sviesta kūlējas, kas aktīvi uzdarbojas man smadzeņu krunkās. (Un tikai nemēģinat mani lieku reizi pārliecināt parto, ka krunka smadzenēs man tikai viena, un tā pati ar cirvi cirsta. Tad es nemācētu sev tik profesionāli visu vienmēr sarežģīt.)

Atgriežamies pie jautājuma, vai maz ir iespējams velkāt masku, ar laiku nekļūst par to, par ko izliecies.
Bet ja jau esi kļuvis par to, par ko tik ilgi izlikies, tad tā vairs nav maska, bet gan skarbā realitāte. Vel stulbāk ir tad, ja tieši realitāte tevi piespieda uzlik vienu vai otru masku, lai noslēptu, to, ko tobrīd bija labāk pasargāt. Tad kur un kā lai paslēpj pašreizējo seju, jo cilvēkam ir tendence mainīties lēnāk nekā pasaulei pat viņu. Vai tiešām reiz pienāk tas brīdis, kad maskas nav vajadzīgas ?

Šai brīdī nāk prātā tā mazā, daudz naivākā dvēselīte, ko liekas jau pirms gadiem 2 apraku, kādā tālākā vietā un gana dziļi, lai pat pati neatcerētos, kur un kā. Bet iespējams šim melnajam caurumam manā atmiņā par apzināti neapzināto soli, ir kāds gluži vienkārš skaidrojums, ko man negribās atzīt skaļi. Laigan, rakt ārā miroņus nekad nav bijis īpaši ētiski.