Gribējās pateikt ko skaļu un sulīgu šorīt visai pasaulei, kas kā parasti sastingusi gulēja pie dieva kājām. Gribējās pateikt tā lai tā dzirdētu, pieceltos kājās un iesistu tam dievam tā kārtīgāk pa seju. Ne jau tāpēc, ka man man kaut kas ļoti nepatiktu, bet gan vienārši lai redzētu, kā izskatīsies.
Man neliekas, ka es jebkad esmu mācējusi pateitk kaut ko tā: ar tādu spēku, grāciju un iedvesmu. Es iespējams, māku paskatīties uz cilvēkiem, tā lai viņi nobrebēdu, vai sajustos mazāki, bet arī tas darbojas tikai uz vājiem prātiem. Nē, es nekad nebūšu pasaules kustinātāja. Varbūt es spēju nostāties un nekustēties par spīti straumei, bet es nekad nelikšu straumei manis dēļ mainīt virzienu. Sai brīdī vari tikai ar klusu nopūtu apbrīnot tos cilvēkus, kuros tautu masas, karaspēki un mācīti vīri ir klausījušies ar svētsvinīgiem vaibstiem, un pēc tam gājuši un sadevuši, tam kuram pienācās.