šovakar bija otrā reize, kad redzēju operu (Kino Rīga, bija tiešraide no kaut kādas Spānijas operas). Raidīja "Trubadūru". Patiesībā jutos dziļi vīlusies, jo opera tomēr saistās ar kaut kādu greznību, pat tad, ja modē ir minimālisms, bet tur kaut kāda prasta dēļu skatuve un dekorācijās tikai viens auduma gabals, kas mainījās pēc katra skata: vainu sarkans ar zeltu, vai zils ar zeltu. Arī tērpi varoņiem visas operas laikā nemainījās. Šai ziņā pat operas skatītāju loža bija interesantākas, žēl, ka tās nerādīja biežāk.
Vēl ko es secināju, ir ka laikam jau nav dabūnamas profesionālas operas dziedātājas, kurām būtu ne vairāk kā 18, bet, ja tu sēdi auditorijā 5. rindā, tad tu īsti neredzi, ka tai, kurai būtu jāattēlo jaunava ir vismaz trīs bērni (iespējams), bet kad šo pašu "jaunavu" rāda tuvplānā kinoteātrī, tad iedomāties tur mīlestības pilnu jaunu meitu ir burtiski neiespējami.

Bet varbūt es vnk nesaprotu operu un tā spiegšana manai gaume arī ir par skaļu.