| 1:30 am |
Ko jūs domājat par jauno "brendu"?
Es mācos 11.klasē un pa šo laiku esmu iemācījies, ka vārdi "slikts" un "nedrīkst" ir kļuvuši par vispopulārākajiem brendiem ne tikai priviliģēto vidū, bet arī priekš parastajiem mirstīgajiem.
Pavisam nesen, kādā ceturtdienas vakarā, pirms došanās uz ONYX koncertu Esītī, es ar trim savām labākajām draudzenēm svinēju savu astoņpadsmito dzimšanas dienu "Double Coffee" kafejnīcā. Es biju vienīgais pilngadīgais pie mūsu galdiņa un arī vienīgais nesmēķētājs.
-Tev tagad astoņpadsmit - varbūt pamēģināsi kādu smēķi?- jokodama pajautāja viena no draudzenēm.
Pēc viņas balss tembra es sapratu, ka viņa tikai jokoja, taču tai pašā laikā es zināju, ka viņa kārtējo reizi centās norādīt uz manu "pareizā puiša" imidžu. Es neciešu, kad cilvēki, kas nodarbojas ar kaut ko "aizliegtu", saukā mani par "pajpuisīti" vai "labo puisīti". Lai gan, man pašam pa pārsteigumu, vēl neviens no man pazīstamajiem pusaudžu pīpētājiem nekad nav tā nopietni piedāvājis man uzpīpēt. Viņi visi atzīst, ka ir centušies atmest pīpēšanu uz visiem laikiem un ka man nekādā gadījumā nevajadzētu ņemt rokā cigareti, jo tas ir briesmīgi un tas ne pavisam nav stilīgi, bet tai pašā laikā, atrodoties viņu tuvumā, ir tāda sajūta, ka viņi sevi uzskata par pieaugušajiem, bet mani uztver par nevainīgu bērnu. Un arī es neesmu labāks, jo nemitīgi cenšos sevi pierādīt, stāstot nepatiesus stāstus par to kā es brīvdienās piedzēros un apvēmu visas iespējamās grīdas un sienas.
Bet atpakaļ pie "Double Coffee": Mēs nebraucām uz kafejnīcu priekš tā, lai tur paēstu, bet gan priekš tā, lai pamielotos ar dāžiem alkoholiskajiem kokteiļiem. Tie bija pirmie šāda veida kokteiļi manā mūžā, bet es darīju ko spēju, lai tēlotu, ka priekš manis šie dzērieni nav nekāds jaunums. Mēs pasūtījām kokteiļus uz sākām runāt par savām dzīvēm un pēdējiem notikumiem pasaulē.
Mēs gandrīz iekūlāmies skandālā ar vienu no kafejnīcas apmeklētāju, kurš sēdēja man tieši aiz muguras. Vnk tam puisim bija diezgan jocīga sejas forma un dīvaina frizūra, tāpēc mēs visi centāmies neuzkrītoši viņu aplūkot, bet viņš mūs pieķēra skatāmies.
-Bļja, zaebala!- viņš mums uzkliedza.-Jums uz kaut gribas paskatīties?
Mēs, protams, izlikāmies, ka nezinam par ko viņš uz mums kliedz.
-Ko?- pajautāja viena no manām draudzenēm.
-Jums uz kaut ko jāskatās?- pārjautāja vīrietis ar pretīgo seju.
-Nē, mēs vispār uz jums neskatījāmies.
Paldies Dievam, no skandāla izdevās izvairīties.
Kafejnīcā bija daudz dīvainu cilvēciņu: pāris cacas, kuras ļoti skaļi runāja un smējas, divi geji ar portatīvajiem datoriem, kuri laikam nodarbojās ar biznesa lietām... vai arī skatījās geju porno un vēl viens bars jauniešu ar armijas zābakiem un dīvainām, noskūtām un krāsainām frizūrām.
Lai kā tur arī nebūtu, mēs labi pavadījām laiku un tad pēkšņi sākām sarunu par reliģiju un alkoholu. Viena no mūsu bijušjām klasesbiedrenēm bija pievērsusies katolicismam un līdz ar to arī atteikusies no smēķēšanas un alkohola. It kā jau tas bija labi, ka viņa bija atteikusies no saviem sliktajiem paradumiem, bet tai pašā laikā mūs ļoti kaitināja tas, ka viņa bija pēkšņi kļuvusi par vienu no tām
"no-grēka-izglābtajām-meitenēm", kuras tēlo, ka viņas ir tik baltas kā sniegs un tik pat svētas kā pats Jēzus Kristus. Tad viena no manām draudzenēm, sauksim viņu par Karīnu, sāka uzvesties mazlietiņ paranojiski.
-Mani ļoti satrauc jūsu viedoklis par kristietību, ņemot vērā to, ka man drīz būs jāpiedzīvo, kas līdzīgs!
-Ai, nomierinies! Tas nenozīmē, ka tev tagad nedrīkstēs pīpēt, dzert vai klausīties hip-hopu.- sacīja otra draudzene, sauksim viņu par Žaneti.
Es no sākuma neko nesapratu, bet tad Karīna man paskaidroja, ka visiem viņas ģimenes locekļiem ir jāiziet kaut kādas kristīgās iesvētības. Šīs iesvētības notiek tad, kad cilvēks ir sasniedzis pilngadību. Mani tas ļoti ieintriģēja, jo es sapratu, ka pat ticīgie cilvēki ir bezspēcīgi jaunā "brenda" priekšā. Tikai kristieši, atšķirībā no neticīgajiem, vienmēr cenšās sevi attaisnot, lai pēc tam, kad viņi ierodas uz Dievkalpojumu, viņi nejustos tik vainīgi Dieva priekšā. Neticīgie jauno "brendu" uzskata par kaut ko stilīgu, kamēr kristieši to uzskata par "velna kārdinājumu". Un tad es nodomāju:"Varbūt kristiešiem būtu jābeidz vainot velnu savās kļūdās un jāatzīst, ka "velna kārdinājums" ir tikai metafora priekš "es izdarīju kaut ko sliktu, bet negribu to atzīt, tāpēc uzvelšu vainu uz kādu, kurš nemazam nēeksistē"?"
Karo4e, mēs izdzērām kokteiļus, es apmaksāju rēķinu un mēs devāmies uz Essential. Starpcitu, es par astoņiem kokteiļem samaksāju vairāk kā divdesmit latus.
Nedēļu pirms tās dienas, es uzvarēju divos "Europeanhitradio" konkursos un kopumā vinnēju četras biļetes uz Onyx koncertu. Man ne pārāk patīk Onyx, taču es nolēmu uz turieni aiziet.
Tātad, pēc tam, kad bijām izdzēruši kokteiļus, mēs devāmies uz Essīti, kur tad arī notika koncerts. Tas bija mans pirmais kluba apmeklējums un man bija ļoti interisenti redzēt, kā tad izklaidējas mana vecuma jaunieši.
-Jānopērk kaut kas dzerams!- teica Žanete.
Es nopirku katram pa "Smirnoff Ice" un mēs sākām gaidīt koncerta sākumu. Šo stundu, kuru mēs pavadījām, gaidot māksliniekus, es visapkārt redzēju mazgadīgas meitenes, kuras atgādināja prostitūtes un piedzērušos reperus, kuri centās tēlot baigos Mačo. Man nepatika piedzērušies jaunieši, kuri bļāva man ausī, lai gan pats stāvēju starp viņiem ar alkohola pudeli rokā un domāju par to, cik stilīgs es tagad esmu.
Jau nākamajā dienā es izjutu, cik ļoti biju mainījies, jo es gāju no veikala ar Džina pudeli rokās un speciāli gāju garām saviem klasesbiedriem, lai parādītu, ka es lietoju alkoholu. Un es beidzot sapratu, cik ļoti jauniešus ietekmē šis jaunais un stilīgais "brends".
Es zinu, ka neesmu vienīgais pusaudzis ar šādām problēmām, taču vēl joprojām nespēju saprast - vai tas ir labi, ka bērni ātri pieaug vai arī nē. Un, kāpēc tad būt par bērnu ir sliktāk nekā būt par pieaugušo? Kāpēc mēs cenšamies ātrāk izaugt? Varbūt tāpēc, ka mēs, bērni, uzskatām, ka pieaugušo pasaule ir daudz drošāka un patstāvīgāka? Vai tiešām pēc daudziem gadiem trešklasnieces leļļu vietā vēlēsies C izmēra krūtis?
Kā jūs domājat?
Sekojiet manam žurnālam arī turpmāk!
XOXO Nicolas Richy |