cik gan nodevigas var but emocijas, kas ieved tevi gaismas apspideta telpa, bet isteniba shi "gaismas apspideta telpa" ir nekas vairak ka prasta sskatuve, uz kuras tu esi atstats viens un publikas prieksha.

tas no melnajam lapusem par nepatikamo.
un skaidribai-

ta greizsirdiba, manuprat ta bija ista.
jauki butu vel dzirdet- man ir jutas pret tevi.

zaljas acis ir salsudens pilnas.
tik ljoti gribas sirds siltumu un mieru.

...

nu taa, ir auksts. tagad es to jutu. jo nav vairs iekshejas harmonijas, nav miera. nav siltuma. nav vairs gaismas. ir tikai tumsa. un aukstums. bezceriba. es gribetu to visu uzzimet, bet nav ari radoshuma, nav dzirksts, nav prieka. ir tikai ta svitra, kas radas baltaja aparata, kad kads mirst. un skanja. jaa, tikai un vienigi ta skanja. un dzeltena jautajuma zime, kas ir vienigais manas sagrautas izteles iedomu auglis. varbut pat tas jau ir sadzeltejis un sacis jau smakot.
atkal pievershos sev. uzcelju sev apkart muri, bez logiem un durvim un skype un muzham skanoshu telefonu, un sakshu to krasot no iekspuses.
atkal pieversishos sev, sakot no ritdienas.

ar grutsirdibu samaksaju par skaisti pavaditu laiku.

saka, ja tu seko kkam neiespejamam, tad tu esi mulkjis. bet reizem gribas but tam mulkjim sekot, un neiespejamo padarit par iespejamo, ja tam ljoti tic.
bet tagad man nav ne speka ne veleshanas telot mulkji.
lai labak kads attieciba uz mani ir mulkjis un seko man, censhoties mani pagriezt un samiljot.