atmiņas ar krāsām, skaņām, smaržām un citām maņām, starpcitu tēliem, kurus vairāk neredzēšu, jo tie vai precīzāk, tās, jo tās ir viņas, daudzas, neskaitāmas, bet laikam jau tikai dažas, dažādās vietās, laikos, pat valstīs, es atkārtošu tiem, kuri netīšām ar acīm pārleca pār rindām, jo reizēm tā gadās, kur paliku? ā, nu jā, pat valstīs, tās , viņas, es saucu par mūzām, savām mūzām, sievietēm, meitenēm, jaunkundzēm, kuras ar savu pastāvēšanu, to mirkli, ilgāku vai lēnāku, divus stāvus augstāku, dabas elementu ieskautu, vai vienkārši blakus istabiņā ieslēgtu, sajauc visas sajūtas un maņas, tik uz brīdi, ar domu, ne ko vairāk, lai tā paliek, un ja godīgi, vai vairāk vajag, kā tikai prieku?