es nejutos.

saka, ja tu seko kkam neiespejamam, tad tu esi mulkjis. bet reizem gribas but tam mulkjim sekot, un neiespejamo padarit par iespejamo, ja tam ljoti tic.
bet tagad man nav ne speka ne veleshanas telot mulkji.
lai labak kads attieciba uz mani ir mulkjis un seko man, censhoties mani pagriezt un samiljot.

ar grutsirdibu samaksaju par skaisti pavaditu laiku.

nu taa, ir auksts. tagad es to jutu. jo nav vairs iekshejas harmonijas, nav miera. nav siltuma. nav vairs gaismas. ir tikai tumsa. un aukstums. bezceriba. es gribetu to visu uzzimet, bet nav ari radoshuma, nav dzirksts, nav prieka. ir tikai ta svitra, kas radas baltaja aparata, kad kads mirst. un skanja. jaa, tikai un vienigi ta skanja. un dzeltena jautajuma zime, kas ir vienigais manas sagrautas izteles iedomu auglis. varbut pat tas jau ir sadzeltejis un sacis jau smakot.
atkal pievershos sev. uzcelju sev apkart muri, bez logiem un durvim un skype un muzham skanoshu telefonu, un sakshu to krasot no iekspuses.
atkal pieversishos sev, sakot no ritdienas.

...

zaljas acis ir salsudens pilnas.
tik ljoti gribas sirds siltumu un mieru.

cik gan nodevigas var but emocijas, kas ieved tevi gaismas apspideta telpa, bet isteniba shi "gaismas apspideta telpa" ir nekas vairak ka prasta sskatuve, uz kuras tu esi atstats viens un publikas prieksha.

tas no melnajam lapusem par nepatikamo.
un skaidribai-

ta greizsirdiba, manuprat ta bija ista.
jauki butu vel dzirdet- man ir jutas pret tevi.

man jaatgust savs miers!

nice, iziet ara salaa, un ar draugiem izsmieties aizmigushu koku paena par pagajusho un taagdejo, un tikai to kas bus, bet ta smieties, ka asaras list un veders veljoprojam sap.
patikamas parmainjas.

uz mirkli, greizsirdiba bija tik skaista, tik ipasha, tik ceriga, taa bija viss!!!
un sanjemot atbildi ta kljuva melna un saravas.
ejot garam spogulim nodomaju, vai visi ir tik kurli, ka neredz manu maksligo smaidu?

emociju virpulis, zem šķietami mierīgās virspuses.
laikam ilgas.


kā tas sanāk ka nākas domāt par cilvēku?

un atkal norijam kamolu, un censhamies dzivot smaidigi. blah.

braucot autobusā vēros uz meitenes atspulgu un domāju. kaut es varētu šo atspulgu aizvest randiņā. vismaz.

domas pa galvu šaudās.
aktuālākais notikums!!!
smadzenes cietušas apšaudē.

atmiņas ar krāsām, skaņām, smaržām un citām maņām, starpcitu tēliem, kurus vairāk neredzēšu, jo tie vai precīzāk, tās, jo tās ir viņas, daudzas, neskaitāmas, bet laikam jau tikai dažas, dažādās vietās, laikos, pat valstīs, es atkārtošu tiem, kuri netīšām ar acīm pārleca pār rindām, jo reizēm tā gadās, kur paliku? ā, nu jā, pat valstīs, tās , viņas, es saucu par mūzām, savām mūzām, sievietēm, meitenēm, jaunkundzēm, kuras ar savu pastāvēšanu, to mirkli, ilgāku vai lēnāku, divus stāvus augstāku, dabas elementu ieskautu, vai vienkārši blakus istabiņā ieslēgtu, sajauc visas sajūtas un maņas, tik uz brīdi, ar domu, ne ko vairāk, lai tā paliek, un ja godīgi, vai vairāk vajag, kā tikai prieku?

wow, domu daudzums var fiziski nospiest. tās laikam skaitās tās smagās domas. phelp. i need some light!

miegs, miegs, un mazliet miera. un atkal miegs, miegs. varbut riit, bus mazliet sapratnes.

tā vakars klāt. vēl tik jāizdomā kāds skatām gabals, jāpasniedzas pēc pakas gotiņām un kapčino, un sākam domāt cilvēcīgi. bez visām bailēm un trīsām, bez liekām domām par esamības plūsmu kosmiskajā līmenī un pievēršamies šim mazajam ekrānam ar devu bezsmadzenisma.

braucu mājās uz Bausku un vērojot skrejošo mākoņu un debesu kontrastu iedomājos- cik superīgi būtu, ja es varētu tā vnk sēdēt ar kādu meiteni un priecāties par debesjumu. apskāvienos sildoties.
kur Tu esi? es Tevi ļoti gaidu..

es vēroju cilvēku dzīves un pie sevis domāju: vai ir vērts? tik daudz filosofisku jautājumu, bet pašlaik bez atbildēm stāv malā nolikti kādam labākam laikam, tā sacīt, kad nebūs ko darīt.
es labāk uz ielas paspēlēju saskatīšanās un smaidiņu spēli.
paskatījies, uzsmaidīji? Tev viens smaidiņš pretim! kas gan man pašlaik vairāk būtu vajadzīgs?