Pēdējā pavasara diena
 Ir pavasara vidus, starp maiju un jūniju. Zied baltas ievas, kas parasti izraisa galvu sāpes no savas reibinošās smaržas, bet ne šodien. Mēs stāvam pie Tava kapa, ieritinājusies man klēpī viņa klusi man jautā '' Vai tas ir viņš?  '', es čukstus viņai atbildu '' Jā '', man vairs nav ko atbildēt.  Viņai ir pāri diviem gadiem un šī ir pirmā un pēdējā Jūsu tikšanās.  Paskatos uz Tavu māti un brāli, kuri  stāv pie Tava kapa bez emocijām, ne raud,  ne saka kādu vārdu. Vienīgā no klātesošajiem ir omīte, kas gaužām birdina asaras,  jo omīte ir tā, kas Tevi patiesi pieņēma un mīlēja, neskatoties uz Tavām rīcībām.
​Viņa pieglaužas man klāt un saka ejam prom, pēdējais ko pie sevis nodomāju, es taču Tev vienmēr teicu, lai uzliec ķiveri.