urn:lj:klab.lv:atom1:nezinaams anonymous anonymous kolmanis@inbox.lv anonymous 2007-06-04T21:37:24Z 2007-06-04T21:37:24Z urn:lj:klab.lv:atom1:nezinaams:2912 2007-06-05T00:36:00 2007-06-05T00:36:00 2007-06-04T21:37:24Z 2007-06-04T21:37:24Z njā... dīvaini, dīvaini, dīvaini... un atkal sesija... un šoreiz būs mati... urn:lj:klab.lv:atom1:nezinaams:2607 2007-06-02T04:19:00 2007-06-02T04:19:00 2007-06-02T01:26:14Z 2007-06-02T01:26:14Z She's back. Feelings are back... shit!!!!!!!<br /><br />Dusmas, cerība, prieks. Manas sajūtas, viņai atgriežoties. Bļin, viņa mani pat atveda šorīt mājās no ikpiektdienas burziņa... Drausmas...<br />Dusmas - uz viņas vienaldzību...<br />Cerība - ka viņa būs Draugs (ar lielo D, jo man nekad tāda nav bijis, izņemot viņu) - laikam naivi<br />Prieks - ka viņa ir atpakaļ, ka varu parunāt, bet kam tas der, ja viņa nerunā, bet tikai nomirkšķina ar acīm un aiziet prom?<br /><br />Varbūt viņa jūtas neveikli un tomēr vainīga pie visa? Vai arī nīst mani par to, kā viņu noliku pie zemes tad, kad man bija tiesības to darīt? Loģiku nesaprast. Kā īsti ir?<br /><br />Šobrīd jūtos reāls īmo vai pokemons (pie tam - esmu pālī), bet ko darīt, ja jūties tā kā jūties un neko nevari padarīt? urn:lj:klab.lv:atom1:nezinaams:2470 2007-02-15T09:41:00 2007-02-15T09:41:00 2007-02-15T09:42:53Z 2007-02-15T09:42:53Z Kaut kas tomēr nav, kā vajag. Viss ir it kā labi un tā kā tam vajadzētu būt, bet kaut kas tomēr pietrūkst... Kas? urn:lj:klab.lv:atom1:nezinaams:2214 2007-01-17T00:42:00 2007-01-17T00:42:00 2007-01-16T22:43:07Z 2007-01-16T22:43:07Z Blogs veras ciet uz nenoteiktu laiku. Pārāk labi sāk veidoties dzīve, lai šeit kaut ko rakstītu :D Varbūt pēc kāda laika :) urn:lj:klab.lv:atom1:nezinaams:2019 2007-01-16T22:43:00 2007-01-16T22:43:00 2007-01-16T20:45:32Z 2007-01-16T20:45:32Z Visas dusmas pagaisušas. Kaut kā, pēkšņi un nemanāmi, tik nožēla par izdarīto dusmu iespaidā. Perfekta sajūta, viss ir kārtībā - tik vēl maza kripatiņa no negatīvā jādabon no sevis ārā. Un ja vēl zini, ka tomēr esi gaidīts, ka kaut kas ir beidzies, bet tomēr tas labākais, kas bija ir palicis, tad vairs nav ko teikt. Vienkārši skaisti. urn:lj:klab.lv:atom1:nezinaams:1736 2007-01-16T00:36:00 2007-01-16T00:36:00 2007-01-15T22:37:06Z 2007-01-15T22:37:06Z Eu! Kā lai dabon stulbības no galvas ārā????? Kaut kā nesanāk. Bet nu, laikam tas ir tikai laika jautājums. Jāpaciešas un jāvirza sevi prom no stulbām domām. urn:lj:klab.lv:atom1:nezinaams:1409 2007-01-14T18:44:00 2007-01-14T18:44:00 2007-01-14T16:44:52Z 2007-01-14T16:44:52Z Šī vienreizējā kompozīcija pasaka visu. urn:lj:klab.lv:atom1:nezinaams:1161 2007-01-14T16:21:00 2007-01-14T16:21:00 2007-01-14T14:24:06Z 2007-01-14T14:24:06Z Un tomēr, visām labajām sajūtām par spīti, uz āru laužas dusmas. Nevis vienkārši dusmas, bet atriebības dusmas. Gribas, lai viņa cieš, lai viņa izjustu to pašu, ko es izjutu gandrīz pusgada garumā. Bet tas tomēr ir jānotur sevī un jāpazudina. Tā nevar. Tas ne pie kā laba nevar novest, ja nu vienīgi pie vēl trakākas attiecību sabojāšanas. urn:lj:klab.lv:atom1:nezinaams:856 2007-01-13T21:45:00 2007-01-13T21:45:00 2007-01-13T19:52:40Z 2007-01-13T19:52:40Z Gaidīju, gaidīju un jessss - sagaidīju. Viņa ir prom, uz ilgu laiku, beidzot varēšu neuztraukties par to, vai netīšām uzskriešu viņai virsū. Vakar tusējos, viņa arī tur bija, novēlēju viņai laimi (protams ironiski :D). Un tagad tiešām ir sajūta, ka viss atrisinājies. Tas, vai ar viņu gribēšu runāt, kad viņa būs atpakaļ? Par to nav jādomā. Kā būs, tā būs. Prieks, ka viņa ir prom, prieks, ka viņa varbūt uztvēra, ko viņai teicu, prieks, ka man izdevās pateikt visu viņai acīs, ko par viņu domāju un galvenais - pārliecinoši. Es - ar smaidu, viņa - ar asarām. Varbūt tas bija ļauni, pretīgi utt. Bet pēc tā, ko viņa man nodarījusi, esmu pārliecināts, ka man bija pamats tik skarbi to visu teikt. Biju cerējis viņu vest uz superīgiem, dārgiem restorāniem, biju cerējis parādīt, ka man dzīve ir nokārtojusies, ka finansiālais stāvoklis uzlabojies. Gribēju tik daudz laba viņai sagādāt. Ha... pati vainīga, viņa nezin, no kā viņa atteikusies, pie tam ļoti pretīgā un sāpju izraisošā veidā - vienkārši nepadomājot.<br /><br />Sākas jauna dzīve, dzīve uz brīvām kājām, dzīve, kurai Tu pats esi noteicējs pār sevi un Tu drīksti ne ar vienu nerēķināties. Ideāli :) urn:lj:klab.lv:atom1:nezinaams:663 2007-01-12T09:15:00 2007-01-12T09:15:00 2007-01-12T07:20:22Z 2007-01-12T07:20:22Z Kādēļ pa radio sāka skanēt šī dziesma, ar kuru saistās nevis vienkārši atmiņas, bet neiedomājami skaistas atmiņas. Ja nebūtu ieslēdzies kaut kāds klikšķis, tad tām nevajadzētu būt atmiņām, bet tām būtu jāturpinās vēl šobrīd. Es... nevaru no viņas aiziet, viņa ir manī iekšā pilnībā... Bļin, acis paliek mitras, rokas sāk trīcēt. Rodas vajadzība pēc cigaretes. Kādēļ tieši tagad, kad esmu piecēlies ar tik labu garastāvokli..... urn:lj:klab.lv:atom1:nezinaams:363 2007-01-12T00:16:00 2007-01-12T00:16:00 2007-01-11T22:20:15Z 2007-01-11T22:20:15Z Nu re... pārdzīvots ir tik daudz. Darīts ļauna ir tik daudz. Bet laikam tā ir labāk. Beidzot acis ir vaļā un Tu redzi, kas notiek, kas notika, cik pretīgi pret Tevi kāds ir izturējies gandrīz 2 gadu garumā. Beidzot... parīt/rīt šis cilvēks aizbrauks prom un es viņu neredzēšu ilgi. Perfekti.