| 8:39p |
Dzīvoja reiz puisīti bez rociņām, bez kājiņām.
Kādu dienu puisītis saka: "Mamm, mamm, nopērc man bumbu!"
Mamma: "Tev taču nav ne rociņu, ne kājiņu, kam tev bumba?"
Puisītis: "Bet es uz to varēšu skatīties!.."
"Nevarēsi," atbild mamma, ar strauju kustību tuvinot divus pirkstus puisīša acīm.
Dzīvoja reiz puisītis bez rociņām. Kādu vakaru, gulēt ejot, puisīti ļoti stipri lūdza Dievu: "Dieviņ, Dieviņ, nu lūdzu iedod man rociņas, nu kaut vai tādas maziņas!" Nākamajā rītā puisītis pamodās ar rociņām- normālas rociņas, tikai divu vietā veselas četras. Puisītis priecīgs aizskrēja pie māmiņas parādīt savas jaunās rociņas, māmiņa arī ļoti priecājās un teica: "Aizej pie tēva, parādi viņam arī!" Puisītis aizgāja pie tēva, kurš tobrīd bija vannasistabā. Pēc mirkļa atskanēja drausmīgi trokšņi no vannasistabas. Vēl pēc brīža iznāca tētis, nosvīdis, asiņains un noteica: "Nu, sen nebiju tik pretīgu zirnekli redzējis, knapi nositu!"
Dzīvoja reiz meitenīte, bez rociņām, bez kājiņām. Dzīvoja viņa bērnu pansionātā. Pienāca Ziemassvētki, zem eglītes medmāsiņas salika daudz dāvanu, tad galvenā māsiņa teica: "Nu, bērni, ķerieties pie dāvanām." Visi bērni metās virsū dāvanām. Bet, ak šausmas, tā māsiņa, kas parasti stūma mūsu meitenītes invalīdratiņus, bija kaut kur pazudusi. Izmisusi meitenīte saprata, ka tā viņa nedabūs nevienu pašu dāvaniņu. Saņēmusi visus spēkus, meitenīte izvēlās no saviem ratiņiem, ar zobiem paklājā ķeroties, airāpoja līdz eglītei, sagrāba vienu no pēdējām vēl neattaisītajām dāvaniņām, ar tiem pašiem zobiem atplēsa dāvaniņu- a tur iekšā lecamaukla.. |